Sāka vakarot, bet nekādas pazīmes neliecināja, ka indiāņi domātu par apstāšanos. Krēslā, kas biezēdama pamazām kāpa pret gaišajām debesīm, viņi tikai gāja un gāja uz priekšu. Lielās mirdzošās zvaigznes ar savu zaļgano gaismu pa pusei aizplīvuroja pulsējošā dūmakainā ziemeļblāzma. Smouka suņi pirmie sadzirdēja nometnes trokšņus, saslēja ausis un paklusi iesmilkstējās aiz nepacietības. Pēc tam arī cilvēka auss uztvēra kaut kādu murdoņu; tā bija neskaidra, bet ne attāluma pieklusināta, kā parasti mēdz būt. Gluži otrādi, tas bija spalgs, mežonīgs troksnis, griezīgo rīboņu pārtrauca vēl griezīgākas skaņas — gari stiepti vilku suņu kaucieni, satraukuma un sāpju gaudas, drūmi bezcerīgas un izaicinošas. Novilcis cimdu, Smouks attaisīja kabatas pulksteņa stikliņu un ar pirkstu galiem sataustīja, ka pulkstenis rāda vienpadsmit. Viņa pavadoņi k|uva možāki. Kājas, kas bija veikušas garu un nogurdinošu ceļu, sāka cilāties vēl ātrāk — tā jau bija gandrīz vai skriešana. Izgājuši no tumša eglāja, viņi apstulba, ieraugot daudzu ugunskuru spožo gaismu un izdzirdot troksni. Viņu priekšā pletās milzīga nometne.
Viņiem līkumojot pa ejām starp vigvamiem, kā vilnis slējās pretī un vēlās līdzi neaprakstāms troksnis — kliedzieni, sveicieni, joki no atnācēju un sagaidītāju puses, nikna ņurdoņa, vilku suņiem kā spalvainām bumbām krītot pie rīkles Smouka suņiem, indiāņu sievu bāršanās, smiekli, bērnu pinkšķēšana un zīdaiņu raudas, satraukto slimnieku vaidi, visa ellišķā kņada nometnē, kuras pirmatnīgie iedzīvotāji nezināja, kas ir nervi.
Smouka pavadoņi ar rungām un šauteņu laidēm gaiņāja prom uzbrūkošos suņus, bet viņa paša suņi, tāda ienaidnieku milzuma nobiedēti, kozdami pretī, spiedās klāt saviem divkājainajiem aizstāvjiem un, sabozuši spalvu, draudīgi cēlās pakaļkājās.
Viņi apstājās pie ugunskura, ap kuru nomīdītajā sniegā tupēja Mazais un divi jauni indiāņi, cepdami garos gabalos sagrieztu brieža gaļu. Trīs citi jauni indiāņi, kas, ietinušies ādās, gulēja uz egļu zaru pīteņa, piecēlās sēdus. Mazais pāri ugunij palūkojās uz Smouku, bet viņa seja palika tikpat stingi vienaldzīga kā viņa blakussēdētājiem; viņš pat nepameta ar galvu un tikai cepa tālāk gaļu.
— Kas tev lēcies? — diezgan dusmīgi iejautājās Smouks. — Valodu esi zaudējis, vai?
Mazā sejā pavīdēja pazīstamā vīpsnā.
— Nemaz ne, — viņš atbildēja. — Esmu indiānis. Mācos neizrādīt pārsteigumu. Kad viņi tevi nogrāba?
— Otrā dienā pēc tavas aiziešanas.
— Hm, — Mazais norūca, acīm nerātni dzirkstījot. — Man iet kā pa taukiem, paldies, draņķīgāk nevar būt. Šī te ir vecpuišu nometne. — Viņš plašā žestā ietvēra visu šo diženumu — ugunskuru, sniegā saklātās egļu zaru guļvietas, briežādas vigvamus un no egļu zariem un vītolu klūgām sapītos vējsargus. — Un tie ir paši vecpuiši. — Šoreiz Mazais norādīja uz jaunekļiem, gārdzošā balsī izgrūzdams dažus vārdus viņu valodā, un indiāņu acīs un zobos pazibēja atzinības smaids. — Viņi priecājas iepazīties ar tevi, Smouk. Apsēdies un izžāvē mokasīnus, es uztaisīšu ēst. Bet man tīri labi sokas runāšana viņu mēlē, vai ne? Tev arī jāiemācās, jo rādās, ka mums būs jāpaliek kopā ar šiem ļautiņiem ilgu laiku. Te ir vēl viens baltais. Saņemts ciet pirms sešiem gadiem. Irs, kas noķerts ceļā uz Lielo Vergu ezeru. Viņu sauc Denijs Ma- kens. Viņš sameties kopā ar kādu indiānieti. Viņiem jau ir divi bērneļi, bet, līdzko radīsies izdevība, viņš laidīs pa diegu. Vai redzi to mazo ugunskuru tur pa labi? Tur apmeties viņš.
Acīmredzot tur atradās ari Smouka nākamais mājoklis, tāpēc ka pavadoņi atstāja viņu un viņa suņus un nozuda starp vigvamiem. Kamēr viņš vīkšījās ap saviem apaviem un kāri ēda karsto gaļu, Mazais cepa jaunus gabalus un runāja.
— Paklau, Smouk, mēs esam iekūlušies pamatīgā ķibelē. Un nebūs viegli izkļūt no šejienes. Tie ir īsti, vistīrākie mežonīgie indiāņi. Viņi nav balti, bet viņu virsaitis gan ir. Viņš runā tā* it kā viņam mute būtu pilna ar karstu putru, un, ja viņš nav tīrasiņu skots, tad es nezinu, kas vispār ir skoti. Viņš ir galvenais noteicējs šajā kompānijā. Kā viņš saka, tā tam arī jābūt. To tu ielāgo. Denijs Makens sešus gadus mēģina aizlaisties no viņa. Denijs ir lāga zēns, bet viņam nav iekšā. Viņš zina, kā izkļūt no šejienes, medībās noskatījies — vairāk uz rietumiem no tā ceļa, pa kuru mēs nācām. Bet viņam pietrūkst dūšas iet prom vienam. Trijatā gan mums izdotos. Uz Bārdaini var paļauties, bet viņam viss nav mājā.
— Kas ir Bārdainis? — jautāja Smouks, piebāzis muti ar karstu gaļu.
— Nu, tas pats lielākais savādnieks. Skots. Viņam jau nāk virsū vecums, un šobrīd viņš droši vien guļ, bet rīt aprunāsies ar tevi un skaidri pierādīs, ka tu viņa valstībā neesi nekas vairāk kā nožēlojams pīslis. Sī valstība pieder viņam. Tev tas jāiekaļ pauri. Šis apvidus nav izpētīts, nav nevienam zināms, un viņš te ir noteicējs. Un viņš neļaus tev to aizmirst. Te viņam ir apmēram divdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu medību vietu. Viņš arī ir tas baltais indiānis un viņa skuķis tāpat. Ha! Neskaties uz mani tā. Pagaidi, gan pats redzēsi. Skaista un pilnīgi balta, tāpat kā viņas tētiņš, tas ir, Bārdainis. Un cik te briežu!