Выбрать главу

—   Tagad jūsu kārta! — viņš uzsauca. — Tikai neap­stājieties un neskatieties uz leju. Tāpēc man gandrīz iz­gāja plāni. Tikai bez apstāšanās — tas ir viss. Kustieties žigli! Tilts ir pamatīgi sačākstējis.

Balansēdams ar kārti, Smouks sāka iet. Bija skaidrs, ka tilts tikko turas. Smouks juta, ka sniega masa zem kājām nodreb, mazliet sakustas un tad nodreb vēl stiprāk. Pēk­šņi atskanēja spalgs brākšķis. Viņš saprata, ka aizmugurē kaut kas notiek. Pietika paskatīties uz Karsoņa saspringto, izbīļa pilno seju. No apakšas nāca tikko saklausāma ūdens burbuļošana, un Smouks nevilšus paraudzījās mirgojošajā bezdibenī. Bet tūlīt arī pacēla acis, lai skatītos tikai uz priekšu. Nogājis divas trešdaļas ceļa, viņš atradās pie tās pašas ieplakas, kuras dibenā bija plaisma. Pēc asajām, saulē neapkusušajām malām varēja noprast, ka plaisma izveidojusies nesen. Smouks jau grasījās kāpt tai pāri, kad piepeši malas, nepārtraukti šņirkstot, sāka attālināties viena no otras. Viņš steigšus spēra platu soli, bet zābaks ar nodilušajām radzēm nenoturējās ieplakas pretējā malā. Smouks nokrita uz mutes un ieslīdēja spraugā; kājas ka­rājās virs bezdibeņa, krūtis balstījās uz spieķa, kuru viņš krītot bija pamanījies sagriezt šķērsām.

Vispirms Smouks sajuta nelabumu, tik stipri sāka dau­zīties sirds. «Kāpēc es nekrītu tālāk?» bija pirmā doma. Aiz muguras kaut kas brakšķēja, drebēja un pārvietojās, un Smouka spieķis vibrēja līdzi. No apakšas, no pašām ledāja dzīlēm nāca klusināta, dobja dārdoņa — tur lejā nobrukušie sniega blāķi bija sasnieguši aizas dibenu. Un tomēr tilts, palicis otrā galā bez balsta un vidū pārlūzis, turējās, kaut gan tā daļa, kurai Smouks bija ticis pāri, bija noslīgusi uz leju par divdesmit grādiem. Viņš redzēja Karsoņu, kas, uzrāpies uz klints dzegas un abām kājām atspēries kūstošajā sniegā, ātri tina nost no pleciem un pārtina uz rokas virvi.

—   Pagaidiet! — viņš uzsauca. — Nekustieties, citādi visa tā būšana nogāzīsies lejā.

Viņš ar ašu skatienu noteica attālumu, norāva kaklautu, piesēja to pie virves un, izņēmis no kabatas otru kaklautu, piesēja klāt arī to. No kamanu iejūga siksnām un sapītām īsām/jēlādas slejām sasietā virve bija gan viegla, gan stiprar'Jau pats pirmais metiens bija veiksmīgs, un Smouks satvēra galu. Viņš gribēja tūlīt rāpties laukā no spraugas, bet Karsons, kurš bija apjozies ar virvi, atturēja viņu.

—   Apsieniet ari jūs sev apkārt, — viņš pavēlēja.

—  Ja es kritīšu, arī jūs aizraušu līdzi, — Smouks iebilda.

Mazais vīriņš kļuva nepiekāpīgs.

—   Klusu! — viņš pārtrauca Smouku. — No jūsu balss vien tas viss var sakustēties.

—   Bet ja es sakustēšos … — Smouks iesāka.

—   Klusu! Nekur jūs nekustēsieties. Dariet, ko es lieku. Lūk, tā — virvi zem padusēm. Sasieniet stingri. Tā! Rā­pieties laukā! Nāciet, bet viegli. Es vilkšu. Jūs tikai nāciet. Nu, tā. Vieglāk! Vieglāk!

Smoukam bija atlicis noiet vēl kādas desmit pēdas, kad sākās tilta galīgais sabrukums. Bez trokšņa, rāvieniem tas iegruva aizvien dziļāk un dziļāk.

—   Ātrāk! — uzsauca Karsons, pagūtnēin tverdams virvi, kas, Smoukam ātri tuvojoties, kļuva vaļīga.

Brīdī, kad tilts sabruka pavisam, Smouks ar pirkstiem ieķērās ledus sienas cietajā malā, bet viņa ķermenis rāvās līdzi tiltam, kas gāzās lejā. Karsons, sēdēdams uz klints, atspērās un no visa spēka vilka virvi. Ar milzu piepūli vi­ņam izdevās pievilkt Smouku pie sienas augšējās malas, toties Karsons pats nevarēja noturēties savā nišā. Viņš kā kaķis apgriezās apkārt un, izmisīgi ķerdamies pie gludā ledus, noslīdēja lejā. Zem viņa četrdesmit pēdu garās, stingri nostieptās virves galā tikpat izmisīgi ķepurojās Smouks, un, iekams no dziļuma nākošie dārdi pavēstīja, ka sniega tilts ir sasniedzis aizas dibenu, abi vīri bija ap­stājušies kritienā. Karsons bija pirmais atradis atbalsta punktu, un, no visa spēka savilcis virvi, viņš noturēja Smouku,

Tagad abi gulēja katrs savā iegrobē, taču Smouka iedobums bija tik sekls, ka, ar visu augumu pieplacis pie klints un ķerdamies pie nokares, viņš katrā ziņā būtu nogāzies, ja nebūtu paglābusi virve. Smouks gulēja izlie­kuma malā un nevarēja redzēt, kas ir zem viņa. Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš novērtēja situāciju un ātri apguva prasmi pielipt pie slapjā un slidenā ledus. Mazais vīriņš ierunājās pirmais.

—   Ei! — viņš uzsauca un pēc īsa brīža turpināja: — Ja jūs varat vēl kādu joni noturēties un palaist vaļīgāk virvi, es apgriezīšos apkārt. Pamēģiniet.

Smouks centās noturēties bez virves.

—  Varu, — viņš teica. — Pasakiet, kad būsiet gatavs. Bet ātri.

—   Apmēram trīs pēdas zemāk ir vieta, kur nolikt kā­jas, — sacīja Karsons. — Tas būs viens divi. Vai esat gatavs?

—   Aiziet!

Nebija joka lieta nolaisties jardu zemāk, apgriezties un apsēsties, bet Smoukam bija vēl grūtāk palikt guļus un saglabāt stāvokli, kas prasīja ik mirkli arvien lielāku mus­kuļu piepūli. Viņš jau juta, ka sāk slīdēt lejup, bet tad virve nostiepās un, pacēlis acis, viņš ieraudzīja biedru. Asinis bija atplūdušas no saulē iedegušās Karsoņa sejas, tā izskatījās dzelteni bāla, un Smouks iedomājās, kāds gan viņš pats varētu izskatīties. Bet, ieraudzījis Karsoņu ar drebošiem pirkstiem grābstāmies gar nazi, viņš no­sprieda, ka tas ir pārbijies un nolēmis pārgriezt virvi.

—   N-n-nekas, — mazais vīriņš teica, zobiem klabot.

—  Es nebaidos. Tie ir tikai nervi, kaut velns tos parāvis! T-t-tūliņ viss būs kārtībā.

Smouks skatījās, kā Karsons, čokurā sarāvies, drebošs un neveikls ar vienu roku pievelk virvi, bet ar otru cērt ledū dobuļus kājām.

—   Karson, — izdvesa Smouks, — jūs esat brašs puika, nudien brašs!