— Priecājos iepazīties, — viņa; lēni meklēdama vārdus un nepārtraukti smaidīdama, turpināja. — Atvainojiet, ka es tik slikti runāju angliski. Esmu angliete tāpat kā jūs, — viņa nopietni sacīja. — Mans tētis ir skots. Māte man mirusi. Viņa bija francūziete un angliete, un mazdrusciņ ari indiāniete. Viņas tēvs bija liels vīrs Hu- dzona līča sabiedrībā. Brr! Cik auksti! — Viņa uzvilka cimdus un sāka berzēt sārtās ausis, kas jau metās baltas. — Iesim pie uguns un parunāsim. Mani sauc Labiskvi. Kā sauc jūs?
Tā Smouks iepazinās ar Labiskvi, Snesa meitu, ko viņš sauca par Margaritu.
— Manu tēvu nesauc Sness, — viņa pastāstīja. — Sness ir indiāņu vārds.
Smouks daudz ko uzzināja todien un turpmākajās dienās, kad cilts devās pa briežu pēdām: Tie bija īsti mežonīgie indiāņi — tādi, ko pirms daudziem gadiem bija saticis un no kuriem bija aizbēdzis Entons. Tepat netālu stiepās viņu īpašumu rietumu robeža, bet vasarā viņi pārcēlās uz ziemeļiem, uz Ledus okeāna piekrastes tundru un
austrumu virzienā aizklīda līdz pašai Luskvai. Kas Luskva ir par upi, Smouks tā arī nesaprata un ne Labiskvi, ne Makens nevarēja viņam to paskaidrot. Paretam Sness kopā ar stiprākajiem medniekiem devās uz austrumiem pāri Klinšu kalniem, garām ezeriem, Makenzija upei un nonāca Neauglīgajās zemēs. Savā pēdējā ceļojumā uz šo pusi viņi arī atrada zīda telti, kas kļuva par mājokli Labiskvi.
— Tā piederējusi Millisenta un Edberija ekspedīcijai, — Sness teica Smoukam.
— Ā, atceros! Viņi medīja muskusvēršus. Glābšanas ekspedīcijai neizdevās atrast nevienu viņu pēdu.
— Es viņus atradu, — teica Sness, — bet abi jau bija miruši.
— Neviens par to līdz šim neko nezina. Ziņas nav saņemtas.
— Ziņas nekad arī nesaņems, — Sness laipni paskaidroja.
— Jūs gribat teikt, ka tad, ja jūs būtu atradis viņus dzīvus…
Sness palocīja galvu.
— Viņi paliktu dzīvot kopā ar mani un maniem ļaudīm.
— Entons tomēr tika prom, — izaicinoši sacīja Smouks.
— Es tādu vārdu neatceros. Vai tas bija sen?
— Pirms četrpadsmit vai piecpadsmit gadiem, — Smouks atbildēja.
— Tātad viņš tomēr izkļuva. Zināt, es allaž domāju, kas ar viņu noticis. Mēs^saucām viņu par Garo Zobu. Viņš bija spēcīgs cilvēks, ļoti spēcīgs.
— Laperls atkļuva līdz šejienei pirms desmit gadiem.
Sness papurināja galvu.
— Viņš atrada jūsu nometņu pēdas. Tas bija vasarā.
Bet, lai kā Smouks pūlējās, viņam neizdevās neko izdibināt par Snesa dzīvi pirms apmešanās te, mežonīgajos ziemeļos. Viņš bija izglītots, taču šajos ilgajos gados nebija lasījis ne grāmatas, ne avīzes. Viņš nezināja, kas noticis pasaulē, un arī neizrādīja vēlēšanos uzzināt. Viņš bija dzirdējis par Jukonas zelta meklētājiem, par Klondai- kas zelta drudzi. Zelta meklētāji nekad nebija ielauzušies viņa teritorijā, un viņš priecājās par to. Taču ārpasaule Snesam neeksistēja. Viņš ir negribēja dzirdēt par to.
Arī Labiskvi maz ko varēja pastāstīt par tēva pagātni. Viņa bija dzimusi mednieku apmetnē. Viņas māte nomi- rūsi, kad meitenei bijuši seši gadi. Māte bijusi ļoti skaista — vienīgā baltā sieviete, ko Labiskvi jebkad redzējusi. Viņa sacīja to ar skumjām un ar skumjām bez sava gala atkārtoja, ka zina par milzīgo ārpasauli, uz kuru tēvs aizcirtis durvis. Bet tas bija viņas noslēpums. Viņa sen bija sapratusi, ka pietiek tikai ieminēties par to, lai tēvs aizdegtos dusmās.
Entons bija pastāstījis kādai indiānietei par viņas māti un par to, ka viņa bijusi augsta Hudzona līča sabiedrības ierēdņa meita. Vēlāk indiāniete pastāstījusi to Labiskvi. Savas mātes vārdu viņai tomēr nebija izdevies noskaidrot.
No Denija Makena neko nevarēja uzzināt. Viņam nepatika dēkas. Dzīve mežoņu vidū bija vienas šausmas, un viņš to pazina nu jau deviņus gadus. Sanfrancisko viņš apdzirdīts un ar viltu dabūts uz vaļu medību kuģa, bet pie Berova raga kopā ar trim citiem komandas locekļiem aizbēdzis no kuģa. Divi no viņa biedriem nomiruši, trešais pametis viņu briesmu pilnajā ceļā uz dienvidiem. Divus gadus viņš nodzīvojis pie eskimosiem, tad sadūšojies un vēlreiz mēģinājis doties briesmīgajā ceļā uz dienvidiem, bet dažu dienu gājienā no Hudzona līča sabiedrības faktorijas viņu saņēmuši gūstā Snesa jaunie mednieki. Viņš bija mazs, .aprobežots cilvēciņš ar slimām acīm un sapņoja un runāja vienīgi par atgriešanos mīļotajā Sanfrancisko un savu brīnišķo mūrnieka amatu.
— Jūs esat pirmais prātīgais cilvēks, ko mēs sastopam, — Sness apveltīja Smouku ar komplimentu kādu vakaru, kad viņi sēdēja pie uguns. — Vienīgais izņēmums bija vecais Cetracis. Tā viņu iesauca indiāņi. Viņš bija tuvredzīgs un nēsāja brilles. Viņš bija zooloģijas profesors. (Smouks ievēroja, ka viņš izrunā šo vārdu pilnīgi pareizi.) Pirms gada nomira. Mani jaunekļi sagūstīja viņu Dzeloņcūku strauta augštecē, viņš bija noklīdis no ekspedīcijas. Gudrs cilvēks bija, tiesa gan, bet mazliet prāta viņam pietrūka. Mūžīgi viņš nomaldījās, tā bija viņa nelaime. Ģeoloģiju viņš zināja, ar metāliem apieties arī prata. Pie Luskvas, kur atrodamas ogles, viņš murns iekārtoja vairākas lieliskas smēdes. Viņš laboja mūsu šautenes un mācīja šo prasmi arī jaunajiem. Pērn viņš nomira, un mums ļoti pietrūkst šī cilvēka. Viņš nomaldījās un nosala kādu jūdzi no nometnes, tā tas notika.
Tajā pašā vakarā Sness teica Smoukam:
— Labāk būtu, ja jūs apņemtu sievu un iekārtotu pats savu pavardu. Tā jums būtu ērtāk nekā ar jaunajiem puišiem. Mums, zināt, ir meiteņu ugunskuri — tādi kā jaunavu svētki. Tos svin vasaras vidū, kad nāk lasis, bet es varu dot rīkojumu agrāk, ja jūs vēlaties.