Smouks pasmējās un papurināja galvu.
— Neaizmirstiet, — Sness mierīgi sacīja noslēgumā, — ka Entons ir vienīgais, kam izdevies tikt prom no šejienes. Viņam laimējās, neparasti laimējās.
Labiskvi teica Smoukam, ka tēvam esot dzelžaina griba,
— Cetracis mēdza saukt viņu par Sasalušo Pirātu — es nezinu, ko tas nozīmē, — par Alu Lāci, Pirmatnējo Zvēru, Briežu Karali, Bārdaino Leopardu un tamlīdzīgos vārdos. Cetracim patika tādi vārdi. Viņš iemācīja mani runāt angliski. Viņš vienmēr taisīja jokus. Nevarēja saprast, vai viņš runā nopietni vai ne. Kad es dusmojos, viņš sauca mani par savu draugu gepardu. Kas tas gepards ir? Viņš vienmēr kaitināja mani.
Viņas aizrautīgo, bērnišķīgi naivo čivināšanu Smouka izpratnē grūti bija saistīt ar sievišķīgo ārieni.
Jā, viņas tēvs ir nelokāms. Visi baidās no viņa. Sadusmojies viņš ir briesmīgs. Te ir Dzeloņcūku cilts. Ar tās un luskvu starpniecību tēvs iztirgojis faktorijās ādas un iepircis munīciju un tabaku. Viņš vienmēr rīkojies godīgi, bet Dzeloņcūku virsaitis sācis viņu krāpt. Sness divas reizes brīdinājis viņu, iekams nodedzinājis viņa ciemu, un kādi piecpadsmit indiāņi no Dzeloņcūku cilts nogalināti kaujā. Bet krāpšanai ar to bijis darīts gals. Reiz, kad viņa bijusi skuķēns, kāds baltais mēģinājis aizbēgt un ticis nogalināts. Nē, viņas tēvs to nav darījis, viņš tikai pavēlējis jaunajiem medniekiem. Neviens indiānis nekad nav izrādījis viņas tēvam nepaklausību.
Un, jo vairāk Labiskvi stāstīja, jo dziļāks Smoukam likās Snesa noslēpums.
— Sakiet man, — jautāja meitene, — vai tas taisnība, ka ir bijis tāds vīrietis un sieviete, kuri saukti Paolo un Frančeska un kuri ļoti mīlējuši viens otru?
Smouks pamāja ar galvu.
— Cetracis man stāstīja par viņiem. — Meitene staroja aiz laimes. — Tātad viņš nav to izdomājis. Saprotiet, es neticēju. Es jautāju tēvam, bet viņš… ai, cik dusmīgs viņš kļuva! Indiāņi man pastāstīja, ka viņš briesmīgi lamājis Cetraci. Bez tam vēl ir bijis Tristans un Izolde. Divas Izoldes. Tas bija ļoti skumjš stāsts. Bet man gribētos tā mīlēt. Vai jūsu pasaulē visi jaunekļi un meitenes tā mīl? Te tā nenotiek. Te tikai precas. Viņiem nav laika par to domāt. Es esmu angliete, es nekad neprecēšos ar indiāni. Kā jūs rīkotos? Tāpēc es vēl neesmu aizdedzinājusi savu jaunavas ugunskuru. Daudzi jaunie mednieki jau ir vairākkārt lūguši tēvu, lai piespiež mani to darīt. Viens no viņiem ir Libašs. Viņš ir liels mednieks. Makhuks arī staigā apkārt dziedādams. Viņš ir jocīgs. Vakarā, kad būs satumsis, atnāciet pie manas telts, jūs dzirdēsiet, kā viņš dzied, aukstumā stāvēdams. Bet tēvs saka, lai es darot pēc sava prāta, un tāpēc es nededzināšu savu ugunskuru. Redzat, kad meitene ir nodomājusi precēties, tādā veidā viņa to dara zināmu jauniešiem. Cetracis teica, ka tā esot skaista ieraža. Bet viņš pats neizvēlējās sev sievu. Varbūt bija par vecu. Matu viņam bija maz, bet es domāju, ka tik vecs viņš nemaz nebija. Bet kā jūs uzzināt, ka esat iemīlējušies? Iemīlējušies kā Paolo un Franeeska.
Smouku mulsināja meitenes zilo acu skaidrais skatiens.
— Redzat, viņi, — Smouks stostīdamies sāka, — tie, kas iemīlējušies, saka tā … Mīlestība viņiem esot dārgāka par dzīvību. Kad cilvēks jūt, ka viņam vai viņai kāds ir mīļāks par visiem pasaulē… nu, tad… tad viņš ir iemīlējies. Tā tas notiek, bet izskaidrot to ir briesmīgi grūti. Jūs tikai zināt to, un tas ir viss.
Labiskvi paskatījās kaut kur cauri ugunskuru dūmiem, nopūtās un atsāka šūt ādas cimdu.
— Es gan nekad neprecēšos, — viņa it kā nocirta.
— Ja mēs izspruksim no šejienes, mums būs jāvico, ko nagi nes, — drūmi sacīja Mazais.
— Mēs esam milzu slazdā, — piekrita Smouks.
No kailas uzkalnes viņi apskatīja sniegos iegrimušo - Snesa valstību. No austrumiem, rietumiem un dienvidiem to iejoza augstas virsotnes un juceklīgi izsvaidītas kalnu grēdas. Ziemeļos pletās tas pats šķietami bezgalīgais paugurainais līdzenums, bet viņi zināja, ka arī tur viņiem ceļu noslēgs piecas sešas kalnu ķēdes.
— Šajā gadalaikā es varu dot jums trīs dienas priekšā, — tovakar Sness teica Smoukam. — Jūs nevarat noslēpt savas pēdas, saprotat? Entons aizbēga tad, kad bija nokusis sniegs. Mani jaunie mednieki iet tikpat ātri kā ātrākie no baltajiem, bez tam jūs iemīsiet viņiem ceļu.
Bet, kad sniegs būs nogājis, es gādāšu, lai jums neizdotos aizbēgt kā Entonam. Te ir laba dzīve, un tā pasaule drīz vien izbāl atmiņā. Es vēl joprojām brīnos, cik viegli var iztikt bez šīs pasaules.
— Man nedod miera Denijs Makens, — Mazais uzticēja savas domas Smoukam. — Viņš nav nekāds prātīgais līdznācējs. Bet viņš apzvēr, ka zinot ceļu uz rietumiem, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu, citādi tev, Smouk, klāsies plāni.
— Mēs visi esam vienādā stāvoklī, — atbildēja Smouks,
— Nekā. Tev jābūt sevišķi uzmanīgam.
— Kāpēc tā?
— Vai tu neko neesi dzirdējis?
Smouks papurināja galvu.
— Man stāstīja vecpuiši. Viņi nupat dabūjuši zināt. Tas notiks šonakt, pusgadu pirms paredzētā laika.
Smouks paraustīja plecus.
— Un tev nemaz neinteresē paklausīties? — ķircināja Mazais.
— Runā, es klausos.
— Redzi, Denija sieva nupat pastāstījusi vecpuišiem. — Mazais ieturēja pauzi, lai izklausītos iespaidīgāk. — Un vecpuiši, protams, pastāstīja man, ka šonakt iededzinās jaunavu ugunskurus. Tas ir viss. Nu, ka tev tas patīk?
— Nesaprotu, uz ko tu tēmē.
— Ej nu, nesaproti? Tas tak ir skaidrāks par skaidru. Tevi medī brunči,-un šie1 brunči gatavojas iedegt uguni, un šos brunčus sauc Labiskvi. Kaut tu būtu redzējis, kā viņa skatās uz tevi, kad tu neskaties uz viņu! Viņa nekad neesot dedzinājusi uguni. Teikusi, ka neprecēšot indiāni. Bet tagad, kad viņa nolēmusi iededzināt uguni, tas ir kā āmen baznīcā, ka viņa grib nomedīt manu veco draugu Smouku.