— Izklausās loģiski, — teica Smouks, ar drebošu sirdi atcerēdamies Labiskvi izturēšanos pēdējās dienās.
— Kā āmen baznīcā! Un tā, tikko esam sadomājuši laisties, iejaucas kādi brunči — un viss pagalam. Nē, mums uz veiksmi nav ko cerēt! Ei! Paklau, Smouk!
Trīs vecas indiānietes bija apstājušās pusceļā starp vecpuišu nometni un Makena telti, un vecākā no viņām kaut ko izkliedza spiedzīgā balsī. Smouks saprata vārdus, bet ne gluži visus, un Mazais drūmi izsmējīgā tonī tulkoja.
— Labiskvi, Snesa, Lietus Nesēja, Lielā Vadoņa meita» šovakar pirmo reizi iededzina savu jaunavas ugunskuru. Maka, Ovitsa, Vilku Veicēja ..,
Tā tika nosauktas kādas desmit vai divpadsmit meitenes, un tad trīs vēstneses aizkudloja tālāk, lai jaunumu darītu zināmu pie citiem ugunskuriem.
Vecpuišus, kuri bija zvērējuši nepārmīt ne vārda ar meitenēm, neinteresēja gaidāmā ceremonija, un, lai parādītu savu nicinājumu pret visu notiekošo, viņi gatavojās pēc Snesa pavēles nekavējoties doties tālā ceļā, nolēmuši atstāt nometni nākamajā rītā. Redzēdams, ka veco mednieku aprēķini neattaisnojas, Sness bija nospriedis, ka briežu bars ir sadalījies. Un viņš sūtīja vecpuišus izlūkos uz ziemeļiem un rietumiem, lai atrastu lielā bara otru pusi.
Smouks, ko bija satraucis Labiskvi nodoms dedzināt ugunskuru, paziņoja, ka grib doties līdzi vecpuišiem. Bet vispirms viņš aprunājās ar Mazo un Makenu.
— Gaidi mūs tur trešajā dienā, Smouk, — sacīja Mazais. — Mēs paņemsim mantas un suņus.
— Bet iegaumē, — brīdināja Smouks, — ja gadās kāds misēklis un jūs mani nesatiekat, ejiet vien tālāk un mēģiniet nokļūt līdz Jukonai. Tas ir skaidrs. Ja jums tas izdosies, vasarā atgriezīsieties pēc manis. Ja man laimēsies, es aizbēgšu un atgriezīšos pēc jums.
Makens, stāvēdams pie sava ugunskura, ar acīm norādīja uz robotu kalnu rietumu pusē, kur līdzenumā ietiecās augsta kalnu grēda.
— Tas ir tas, — viņš teica. — Dienvidpusē tek mazs strautiņš. Mēs iesim pa to uz augšu. Trešajā dienā jūs satiksiet mūs. Lai kur jūs iziesiet pie šī strauta, visur jūs atradīsiet ja ne mūs, tad mūsu pēdas.
Trešajā dienā Smoukam tomēr neuzsmaidīja laime. Vecpuiši bija mainījuši izlūkgājiena virzienu, un, kamēr Mazais un Makens ar suņiem lēni devās augšup pa strautu, Smouks ar indiāņiem sešdesmit jūdžu uz ziemeļaustrumiem no viņiem nokļuva uz pēdām otram briežu baram. Pēc dažām dienām sniegpārslu mijkrēslī viņi atgriezās lielajā nometnē. Kāda indiāniete, kas raud" oie ugunskura, metās virsū Smoukam. Acīm kvēl : dā, viņa pēdējiem vārdiem lamāja un lādēja Smouku, izstiepdama rokas pret ādās ietīstītu nekustīgu ķermeni, kas gulēja nesen atbraukušajās kamanās.
Smouks varēja tikai minēt, kas ir noticis, un, tuvojoties Makena ugunskuram, viņš bija sagatavojies jaunam lāstu birumam. Taču viņš ieraudzīja pašu Makenu cītīgi košļājam brieža gaļas gabalu.
— Es neesmu nekāds karotājs, — viņš žēlabainā balsī sāka taisnoties. — Bet Mazais aizbēga, lai gan viņam vēl dzenas pakaļ. Viņš kāvās kā nelabais. Bet gan jau indiāņi dabūs viņu rokā. Viņam nav kur sprukt. Divus viņš aizšāva, bet tie atlabs. Vienam viņš ielaida lodi taisni krūtīs.
— Zinu, — atbildēja Smouks. — Es nupat sastapu viņa atraitni.
— Vecais Sness grib runāt ar jums, — piebilda Makens. — Viņš pavēlēja, līdzko jūs atnākot, lai aizejot pie viņa. Es jūs nenodevu. Jūs neko nezināt. Paturiet to prātā. Mazais laidās prom kopā ar mani pats uz savu galvu.
Pie Snesa ugunskura Smouks sastapa Labiskvi. Meitenes acīs bija tāds maigums, ka viņš sabijās.
— Priecājos, ka jūs nemēģinājāt aizbēgt, — viņa sacīja. — Redzat, es … — Viņa sastomījās, bet acis nenolaida. Tās staroja nepārprotami. — Es aizdedzināju ugunskuru, protams, jūsu dēļ. Tas nu ir noticis. Jūs man esat mīļāks par visiem pasaulē. Mīļāks par tēvu. Mīļāks par tūkstošiem libašu un makhuku. Es mīlu. Tas ir ļoti dīvaini. Es mīlu tāpat kā Frančeska, tāpat kā Izolde. Vecajam Cetracim ir bijusi taisnība. Indiāņi tā nemīl. Bet man ir zilas acis un balta āda. Mēs abi esam balti.
Vēl neviena sieviete nebija bildinājusi Smouku, un viņš nezināja, kā šādā reizē jāizturas. Ļaunākais bija tas, ka to nemaz nevarēja saukt par bildinājumu. Neviens nešaubījās, ka viņš piekritīs. Labiskvi tas viss likās tik vienkārši, viņas acis tik sirsnīgi staroja, ka Smouks brīnījās, kāpēc meitene neapskauj viņu un nenoliec galvu viņam uz pleca. Tad Smouks saprata, ka, lai cik vaļsirdīga Labiskvi ir savā mīlestībā, iemīlējušos glāsti viņai ir sveši. Sie dabas bērni tos nepazīst. Viņai nekad nav bijusi izdevība tos iemācīties.
Labiskvi runāja tālāk, vēl un vēlreiz apliecinādama savas jūtas, bet Smouks mēģināja saņemties, lai kaut kā atklātu vi*" -'Čmto patiesību. Šķita, ka ir pienācis īstais brīdis.
— Paklausies, Labiskvi, — Smouks iesāka. — Vai Cetracis izstāstīja tev visu par Paolo un Frančeskas mīlestību?
Meitene sasita plaukstas un līksmes pārpilna iesmējās.
— O, tas vēl nav viss! Es jau zināju, ka jābūt vēl kaut kam par mīlestību! Kopš esmu aizdedzinājusi ugunskuru, es daudz domāju. Es …
Pašķīris krītošo sniegpārslu aizkaru, ugunskura gais- mas_ lokā nostājās Sness, un īstais brīdis bija palaists garam.
— Labvakar! — Sness noburkšķēja. — Jūsu draudziņš ievārījis pamatīgu putru. Labi, ka jūs bijāt saprātīgāks.
— Labāk pastāstiet, kas noticis, — teica Smouks.
Apkūpējušās bārdas aizsegtie baltie zobi paspīguļoja
nelāgā smaidā.
— Protams, pastāstīšu. Jūsu draugs nogalinājis vienu no maniem ļaudīm. Tam pinkšķim Makenam dūša saskrēja papēžos jau pēc pirmā šāviena. Viņš vairs nemēģinās bēgt. Bet mani mednieki gūsta jūsu draugu kalnos, un viņi dabūs to rokā. Līdz Jukonai viņam netikt. Bet jūs turpmāk gulēsiet pie mana ugunskura un vairs nekur neiesiet ar jaunajiem medniekiem. Es jūs pieskatīšu.