Nu Smouks bija sprukās. Tagad viņš tikās ar Labiskvi biežāk nekā jebkad. Viņas maigā, nevainīgā mīlestība bija briesmīga savā atklātībā. Meitenes skatieni pauda mīlestību, katrs skatiens bija glāsts. Jau kuro reizi Smouks gribēja sasparoties, lai pateiktu viņai par Džoju Gastelu, un jau kuro reizi pārliecinājās, ka ir gļēvulis. Un, kā par sodību, Labiskvi bija tik valdzinoša. Uz viņu skatoties, nevarēja nejūsmot. Lai gan Smouka pašcieņu sāpināja katrs ar meiteni kopā pavadīts brīdis, tie tomēr bija iepriecinoši brīži. Pirmo reizi mūžā viņš īsti iepazina sievieti, un Labiskvi dvēsele bija tik tīra, tik biedējoši nevainīga un naiva, ka Smouks lasīja tajā kā atvērtā grāmatā. Viss sākotnējais sieviešu dzimuma krietnums bija šajā meitenē, kas nepazina ne nosacītības ierobežojumus, ne ari pašaizsardzības nolūkam noderīgu viltu. Atmiņā viņš pārlasīja Sopenhaueru un saprata, ka drūmais filozofs ir maldījies. Iepazīt sievieti tā, kā Smouks bija iepazinis Labiskvi, nozīmēja saprast, ka visi sieviešu ienaidnieki ir slimi.
Labiskvi bija burvīga, un tomēr blakus šai reālajai sejai viņa iztēlē liesmoja Džoja Gastela. Džoja bija atturīga, savaldīga, pakļāvās visiem aizliegumiem, kādus sievietei noteikusi civilizācija, bet tagad, redzot dzīvo sievieti, kas stāvēja viņa priekšā, Smouks savā iztēlē apveltīja Džoju ar visām Labiskvi piemītošajām labajām īpašībām. Viena
izcēla otru, un visas pasaules sievietes Smouka acīs padarīja labākas tas, ko viņš ieraudzīja Labiskvi dvēselē te, šajā sniega zemē pie Snesa ugunskura.
Smouks daudz vairāk uzzināja arī par sevi. Viņš atcerējās visu, ko zināja par Džoju Gastelu, un saprata, ka mīl, viņu. Un tomēr Labiskvi tuvums sagādāja viņam prieku. Bet kas cits ir šis prieks, ja ne mīlestība? Viņš nevarēja nosaukt šīs jūtas citā vārdā, nenoniecinot tās. Jā, tā bija mīlestība. Tā nevarēja būt nekas cits kā mīlestība. Un viņš jutās līdz sirds dziļumiem satriekts, atklājot, ka viņam ir tieksme uz poligāmiju. Sanfrancisko laikos viņš bija dzirdējis, ka vīrietis varot mīlēt divas vai pat trīs sievietes vienlaikus. Toreiz viņš tam neticēja. Un kā lai būtu ticējis, ja neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojis? Tagad bija citādi. Viņš tiešām mīlēja divas sievietes un, kaut gan visbiežāk apzinājās, ka vairāk mīl Džoju Gastelu, reizēm bija tikpat pārliecināts, ka vairāk mīl Labiskvi.
— Pasaulē, jādomā, ir daudz sieviešu, — viņa teica kādu dienu. — Un sievietes mīl vīriešus. Jūs droši vien mīlējušas daudzas sievietes. Pastāstiet man.
Smouks neatbildēja.
— Pastāstiet! — viņa neatlaidās.
— Es neesmu bijis precējies, — Smouks izvairīgi atteica.
— Un jums nevienas citas nav? Citas Izoldes tur aiz tiem kalniem.
Šajā brīdī Smouks sapjata, ka ir gļēvulis. Viņš meloja. Darīja to pret savu gribu, bet meloja. Viņš papurināja galvu, lēni, iecietīgi pasmaidīja un pat neapzinājās, cik daudz maiguma ir viņa sejā, redzot, ka Labiskvi spēji atplaukst.
Viņš mēģināja attaisnoties pats sev. Smouka prātojumi, bez šaubām, bija liekulīgi, un tomēr viņam pietrūka spar- tieša drosmes, lai satriektu šīs sievišķīgās meitenes sirdi.
Visu sarežģīja arī Sness. Gandrīz nekas nepaslīdēja garām viņa tumšajām acīm nepamanīts, un katrs viņa vārds skanēja nozīmīgi.
— Neviens neilgojas redzēt savu meitu precējušos, — viņš sacīja Smoukam. — Vismaz cilvēks ar iztēli ne. Tas ir sāpīgi. Domāt vien par to ir sāpīgi, es jums teikšu. Un tomēr dzīve paliek dzīve — Margaritai kādreiz tik un tā būs jāprecas.
Skots apklusa, un Smouks jau kuro reizi jautāja sev, ko slēpj viņa pagātne.
— Esmu rupjš, cietsirdīgs cilvēks, — Sness turpināja, — Taču likums paliek likums, un es esmu taisnīgs. Nē, te, starp šiem pirmatnējiem ļaudīm, es esmu likums un tiesnesis. Bez manas ziņas neviens nesper ne soli. Turklāt esmu tēvs — un iztēle vienmēr ir bijusi mans lāsts.
Smouks neuzzināja, kāds mērķis bijis šim monologam, jo to pēkšņi pārtrauca smilksti un Labiskvi sudrabainie smiekli, kas nāca no telts, kur meitene rotaļājās ar nesen noķertu vilcēnu. Sness saviebās aiz sāpēm.
— Gan jau es to izturēšu, — viņš drūmi teica. — Margaritai ir jāprecas, un tā ir laime man un jums, ka jūs esat te. Uz Četraci man bija maz cerību. Makens bija tik bezcerīgs, ka es iegrūdu viņu indiānietei, kas bija dedzinājusi ugunskuru divdesmit gadu pēc kārtas. Ja nebūtu jūs, vajadzētu atdot meiteni par sievu indiānim. Libašs kļūtu par manu mazbērnu tēvu.
Šajā mirklī iznākusi no telts, kā magnēta vilkta, ar mazo dzīvnieciņu rokā ugunskuram tuvojās Labiskvi, lai paskatītos uz mīļoto cilvēku, un viņas acīs staroja mīlestība, ko neviens nebija viņai mācījis slēpt.
— Paklausieties, ko es teikšu, — sacīja Makens. — Ir sācies pavasara atkusnis, un sniegs pārklājas ar sērsnu., Tagad ir īstā reize doties ceļā, bet nelaime tā, ka kalnos gadās sniegputeņi. Es tos pazīstu. Jūs esat vienīgais, ar kuru kopā es riskēšu bēgt.
— Jūs nedrīkstat bēgt, — iebilda Smouks. — Jūs būsiet par apgrūtinājumu kuram katram. Jūs esat pārāk mazdūšīgs. Ja es bēgšu, tad bēgšu viens. Ārpasaule manā atmiņā izbalo, un varbūt es vispār nekad nebēgšu. Brieža gaļa ir ļoti garšīga, drīz būs vasara, un mēs ēdīsim lašus.
— Jūsu draugs ir miris, — teica Sness. — Mani mednieki viņu nenogalināja. Viņi atrada nelaimīgo nosalušu kalnos pirmajā pavasara vētrā. Neviens nevar aizbēgt no šejienes. Kad mēs svinēsim jūsu kāzas?
— Es skatos uz jums un redzu jūsu acīs, jūsu sejā raizes, — sacīja Labiskvi. — O, es pazīstu jūsu seju! Uz kakla, zem pašas auss, jums ir neliela rētiņa. Kad jums ir labs noskaņojums, lūpu kaktiņi jums savelkas uz augšu. Kad jūs nodarbina bēdīgas domas, tie ir nolaisti. Kad jūs smaidāt, acu kaktiņos jums ievelkas trīs četras krunciņas. Kad smejaties, to ir sešas. Dažreiz esmu saskaitījusi pat septiņas. Bet tagad nav nevienas. Es neesmu lasījusi nevienu grāmatu. Es neprotu lasīt. Bet Cetracis iemācīja man daudz ko. Es pareizi runāju angliski. Viņš man to iemācīja. Viņa acīs es saskatīju skumjas, alkainas ilgas pēc lielās pasaules. Viņš bieži alka pēc šīs pasaules. Bet te bija laba gāja, tiku tikām zivju, visādas ogas un saknes, bieži vien apmaiņā pret ādām dabūjām no dzeloņ- cūkām un luskvām arī miltus. Tomēr viņš ilgojās pēc lielās pasaules. Vai tad šī pasaule ir tik laba, ka arī jums tās pietrūkst? Cetracirn nebija nekā, bet jums esmu es. — Viņa nopūtās un pašūpoja galvu. — Cetracis, arī mirdams, ilgojās pēc šīs pasaules. Varbūt arī jūs, ja paliksiet te uz visiem laikiem, nomocīs ilgas pēc šīs pasaules? Baidos, ka es nezinu, kāda ir šī pasaule. Vai jūs gribat aizbēgt uz to?