Smouks nespēja atbildēt, bet meitene izlasīja atbildi viņa lūpu kaktiņos.
Minūtes aizritēja klusumā; varēja redzēt, ka Labiskvi cīnās ar sevi, un Smouks lādēja sevi par neizprotamo vājumu, kas bija liedzis pateikt taisnību par viņa ilgām pēc ārpasaules un mīlestību pret citu sievieti.
Labiskvi atkal nopūtās.
— Labi. Mana mīlestība pret jums ir stiprāka par bailēm no tēva, kaut gan viņš dusmās ir briesmīgāks par vētru kalnos. Jūs pastāstījāt man, kas ir mīlestība. Tā ir mīlestības pārbau'de. Es palīdzēšu jums aizbēgt atpakaļ uz jūsu lielo pasauli.
Smouks mierīgi pamodās un gulēja nekustēdamies. Maza, silta roka pieskārās viņam pie vaiga un liegi nogūlās uz lūpām. Kažoks apdvesa Smouku ar aukstumu, un viņš pie pašas auss izdzirdēja vienu vienīgu vārdu:
— Iesim.
Viņš uzmanīgi piecēlās sēdus un ieklausījās. Simtiem suņu visā nometnē bija sākuši savu nakts dziesmu, bet cauri to kaucieniem, pavisam tuvu Smouks dzirdēja Snesa kluso vienmērīgo elpu.
Labiskvi vieglītiņām pavilka Smouku aiz piedurknes, un viņš saprata, ka jāseko meitenei. Viņš paņēma mokasīnus un vilnas zeķes un guļammokasīnos izzagās no vigvama. Plēnējošo ogļu sarkanīgajā gaismā Labiskvi deva Smoukam zīmi apauties, bet pati pa to laiku ielīda atpakaļ teltī, kur gulēja Sness.
Smouks pataustīja pulksteņa rādītājus: bija viens naktī. «Ir diezgan silts,» viņš nosprieda, «ne vairāk kā desmit grādu zem nulles.» Labiskvi atgriezās un veda viņu pa tumšajām ejām cauri guļošajai nometnei. Lai cik uzmanīgi viņi gāja, sniegs zem kājām skaļi žvirkstēja, taču suņi bija pārāk aizņemti ar kaukšanu, lai rietu uz garāmejošo vīrieti un sievieti.
— Tagad mēs varam runāt, — sacīja Labiskvi, kad pēdējais ugunskurs bija palicis kādu pusjūdzi aiz muguras.
Un tikai tagad, pagriezies pret meiteni, Smouks zvaigžņu gaismā ieraudzīja, ka viņa neiet tukšām rokām; pieskāries viņai, Smouks atklāja, ka Labiskvi nes viņa sniega kurpes, šauteni, divas patronjostas un guļampiederumus.
— Es parūpējos par visu, — viņa teica, līksmi iesmiedamās. — Divas dienas es gatavoju slēptuvi. Tur ir gaļa, pat milti, sērkociņi un slēpes, ar kurām labāk iet pa sērsnu, un pītas slēpes, kas noderēs, kad sniegs vairs neturēs jūsu svaru. Es protu iemīt ceļu, un mēs iesim ātri, mans mīļais.
Smoukam vārdi sasala uz lūpām. Par to vien bija jābrīnās, ka Labiskvi palīdzēja viņam bēgt, bet tas, ka viņa nolēmusi doties viņam līdzi, Smouku pārsteidza. Nezinādams, kā rīkoties, viņš pamazām atbrīvoja meiteni no nesamā. Viņš ar vienu roku apskāva Labiskvi un piekļāva sev klāt, vēl arvien nezinādams, ko lai iesāk.
— Dievs ir labs, — Labiskvi čukstēja. — Viņš atsūtīja man mīļoto.
Smoukam pietika drosmes noklusēt, ka viņš gribētu aiziet viens. Bet, iekams viņš atguva valodu, daudzkrāsainā pasaule ar savām saulainajām zemēm vēlreiz pavīdēja atmiņā un izdzisa.
— Iesim atpakaļ, Labiskvi, — Smouks teica. — Tu būsi mana sieva, un mēs vienmēr dzīvosim kopā ar Briežu ļaudīm.
— Nē, nē! — Viņa papurināja galvu, un viss Smouka rokās ieslēgtais augums saslējās protestā pret šo priekšlikumu. — Es zinu. Esmu daudz domājusi. Tevi pārņems alkas pēc lielās pasaules, un garajās naktīs tās plosīs tavu sirdi. Cetraci noveda kapā alkas pēc šīs pasaules. Tevi arī novedīs. Visus, kas nāk no lielās pasaules, moka alkas pēc tās. Bet ēs negribu, ka tu mirsti. Mēs iesim uz dienvidiem, pāri sniegotajiem kalniem.
— Paklausies, dārgā, — viņš mēģināja pierunāt Labiskvi, — mums ir jāiet atpakaļ.
Meitene ar cimdu aizspieda viņam lūpas, lai neļautu runāt.
— Tu mīli mani. Saki, ka tu mīli mani.
— Es mīlu tevi, Labiskvi. Tu esi mana brīnišķā mīļotā.
Un atkal roka maigi aizspieda viņam muti.
— Iesim uz slēptuvi, — meitene apņēmīgi teica. — Tā atrodas trīs jūdzes no šejienes. Iesim.
Smouks pakāpās atpakaļ un, lai gan Labiskvi pavilka viņu aiz rokas, nekustējās no vietas. Viņam niezēja mēle pateikt, ka tur, dienvidos, viņu gaida cita sieviete.
— Tev klātos ļoti slikti, ja tu ietu atpakaļ, — viņa teica. — Es… es esmu tikai mežone, un man bail no lielās pasaules, bet visvairāk man bail par tevi. Redzi, ir tā, kā tu man stāstīji. Es mīlu tevi vairāk par visiem. Mīlu vairāk par sevi. Indiāņu valoda nav laba valoda. Angļu valoda arī nav laba valoda. Visas manas sirdsdomas pieder tev, pēc spožuma un daudzuma tās līdzīgas zvaigznēm, un tās nav aprakstāmas nevienā valodā. Kā lai tev izstāstu, kas ir manā sirdī? Šīs domas ir te… Paraugi!
Runādama meitene nomauca Smoukam cimdu, pavilka viņa roku zem siltās parkas un piespieda pie sirds. Piespieda cieši un nelaida vaļā. Ilgajā klusumā Smouks juta, kā pukst viņas sirds, un zināja, ka katrs puksts ir mīlestība. Bet Labiskvi lēni, gandrīz nemanāmi, joprojām nelaizdama vaļā viņa roku, atvirzījās nost un sāka iet uz slēptuves pusi. Smouks nespēja pretoties. Likās, viņu ved meitenes sirds, kas pukstēja tepat viņa plaukstā.