Labiskvi bija nenogurdināma, un Smouks tikai brīnījās par viņas izturību, par viņas gara un miesas spēku. Viņas mundrums nebija mākslots. Viņa pat pasmējās vai uzsmaidīja Smoukam un, -nejauši pieskārusies pie viņa rokas, nesteidza atraut nost savējo. Taču, kad viņa palūkojās uz Makenu, viņas seja ikreiz kļuva akmeņaina un acis salti iezibsnījās.
Naktī sacēlās vējš un sāka snigt; visu dienu viņi kā akli taustījās putenī uz priekšu, paiedami garām strautiņam, kas rietumos šķērsoja kalnu grēdu. Vēl divas dienas viņi klaidīja, maldīdamies pa kalniem, un šajās dienās viņi atstāja aiz muguras pavasari un uzkāpa ziemas mājotnē.
— Jaunie mednieki ir pazaudējuši mūsu pēdas. Kāpēc mēs nevarētu kādu dienu atpūsties? — lūdzās Makens.
Taču atpūsties nedrīkstēja. Smouks un Labiskvi apzinājās, kādas briesmas viņiem draud. Viņi bija nomaldījušies augstu kalnos, bet te no medījuma nebija ne miņas. Diendienā viņi lauzās cauri akmeņu haosam, aizu un ieleju labirintiem, kas tikai retu reizi veda uz rietumiem. Iekļuvuši tādā aizā, viņi bija spiesti iet pa to līdz galam, vienalga, uz kurieni tā veda, tāpēc ka abās pusēs slējās apledojušas virsotnes un nepieejami stāvas un draudīgas klinšu sienas. Pārcilvēciskā piepūle un aukstums laupīja spēkus, un tomēr viņi vēl samazināja pārtikas dienas devu.
Kādu nakti Smouku piecēla no miega cīniņa troksnis. Tajā pusē, kur gulēja Makens, bija skaidri dzirdamas smagas elsas un gārdzieni. Izspārdījis ugunskura ogles, lai tās gaiši uzliesmotu, Smouks ieraudzīja Labiskvi, kas bija sagrābusi īru aiz rīkles un pūlējās izraut viņam no mutes pussakošļātu gaļas gabalu. Brīdī, kad Smouks ieraudzīja šo skatu, meitenes roka ķēra pie gurna un tajā pazibēja nazis.
— Labiskvi! — Smouks valdonīgi uzsauca.
Roka palika gaisā.
— Nevajag, — viņš teica, nostādamies blakus Labiskvi.
Meitene drebēja dusmās, taču viņas roka vēl pēc kāda
brīža negribīgi nolaidās un iebāza nazi makstī. It kā baidīdamās, ka nespēs valdīties, viņa piegāja pie ugunskura un piesvieda klāt žagarus. Makens kvenkstēdams un īgņā- damies apsēdās, lai, baiļu un dusmu pārņemts, sev par attaisnojumu sāktu murkšķēt kaut ko nesaprotamu.
— Kur tu to dabūji? — jautāja Smouks.
— Pārmeklē viņu, — sacīja Labiskvi.
Tie bija pirmie vārdi, viņas balss trīcēja nevaldāmās dusmās.
Makens mēģināja turēties pretī, bet Smouks sagrāba viņu kā spīlēs, pārmeklēja un izvilka Makenam no paduses miesas siltumā atlaidušos brieža gaļas šķēli. Piepeši Labiskvi kliedziens lika Smoukam atskatīties. Viņa bija pieskrējusi pie Makena maisa un raisīja to vaļā. No maisa bira laukā nevis .gaļa, bet sūnas, egļu skujas un skaidas: visu šo vieglo drazu viņš bija sabāzis gaļas vietā, lai nesamais saglabātu līdzšinējos apmērus, bet nebūtu smags.
Labiskvi atkal izrāva nazi un metās virsū vaininiekam, bet Smouks satvēra meiteni, un viņa padevās, elsodama nespēcīgās dusmās.
— Mīļais, tas taču nav ēdamā dēļ! — viņa šņukstēdama sacīja. — Tas ir tevis, tavas dzīvības dēļ. Suns tāds! Viņš ēd nost tevi, tevi!
— Gan mēs vēl dzīvosim, — Smouks mierināja viņu. — Tagad viņš nesīs miltus. Tos viņš neēdīs jēlus, bet, ja ēdīs, es viņu nositīšu, tāpēc ka viņš ēdīs ir tavu, ir manu dzīvību. — Smouks pievilka Labiskvi sev klāt. — Dārgā, nogalināt ir vīriešu darbs. Sievietes nenogalina.
— Vai tu mani vairs nemīlētu, ja es nogalinātu šo suni? — viņa izbrīnījusies jautāja.
— Tik stipri vairs nemīlētu, — izvairīgi atteica Smouks, Viņa aprimusies nopūtās.
— Labi, — viņa sacīja, — es viņu nenogalināšu*
Jaunie mednieki dzinās viņiem pakaļ bez apstājas. Vajātājiem apbrīnojami veicās, turklāt viņi labi pazina šo apvidu, tāpēc, tikuši uz aizputinātajām pēdām, viņi vairs nenovirzījās no tām. Kad sniga, Smouks un Labiskvi izvēlējās visneticamāko ceļu, pagriezdamies uz austrumiem, lai gan vieglāks bija ceļš uz dienvidiem vai rietumiem, rāpdamies kalnā, lai gan izdevīgāk būtu bijis kāpt lēzenākā nogāzē. Tā kā bēgļi bija apmaldījušies, tad viņiem bija vienalga. Tomēr viņiem neizdevās atkratīties no vajātājiem. Dažkārt viņi neredzēja medniekus dienām, te pēkšņi indiāņi parādījās atkal. Pēc sniegputeņa, kad visas pēdas bija pazaudētas, viņi mētājās kā dzinējsuņu bars, un tas, kas nokļuva uz svaigākajām pēdām, sakurināja ugunskuru, ar dūmiem dodams zīmi saviem biedriem.
Smoukam bija sajucis dienu un nakšu, puteņu un nometņu rēķins. Viņš un Labiskvi ar mokām kūlās uz priekšu kā nebeidzamā ciešanu un smaga darba murgā, bet Makens klupdams krizdams denderēja nopakaļ un murmināja kaut ko par Sanfrancisko, par savu senloloto sapni. Milzīgas klinšu smailes nežēlīgas un nesatricināmas slējās pāri viņiem un ietiecās ledainajā zilgmē. Viņi gan slīdēja pa tumšām aizām, kur klinšu sienas bija tik stāvas, ka uz tām neturējās pat sniegs, gan brida pa ledāju ielejām, pāri dziļi aizsalušietn ezeriem. Kādu nakti klusuma brīdī starp divām sniega vētrām viņi ieraudzīja debesīs tāla vulkāna ugunīgo atblāzmu. Otrreiz viņi to vairs neredzēja un pat jautāja sev, vai tikai tas nav bijis sapnis.
Sērsnu pārklāja bieza irdena sniega kārta, kas sakrities pārvilkās ar sērsnu un atkal apsniga. Vietām, ielejās un sanesumos, viņi gāja pa simtiem pēdu biezu sniegu, vietām šķērsoja nelielus šļūdoņus un caurvējainas aizas, kur brāzmas bija aizmēzušas prom pēdējo sniega pūku. Kā mēmi rēgi viņi līda pa sniega pārkarēm, kas ik brīdi draudēja nogāzties, vai arī pamodās no smaga miega, lavīnu dārdoņas iztraucēti. Tur, kur vairs neauga koki, viņi, ierīkojušies uz atpūtu, nevarēja sakurt uguni, un, lai varētu paēst, gaļa bija jāatkausē pašiem ar savu miesas siltumu. Un visu laiku Labiskvi palika uzticīga sev» Meitenes jautrība izgaisa tikai tad, kad viņa paskatījās uz Makenu, un ne stindzinošais nogurums, ne aukstums nespēja nomākt meitenes mīlestību uz Smouku.