Viņa kā kaķis vēroja trūcīgo krājumu sadali, un Smouks redzēja, ka viņu sadusmo katra Makena žokļu kustība. Reiz Labiskvi pat ķērās pie ēdamā dalīšanas, Makens tūlīt sāka protestēt kā negudrs. Ne tikai īram, bet arī pati sev viņa bija nolikusi mazāku porciju nekā Smoukam. Pēc tam Smouks pats dalīja ēdamo. Kādu rītu, pēc tam kad visu nakti bija snidzis, neliela lavīna nonesa viņus pa kalna nogāzi simt jardu zemāk; pa pusei nosmakuši, bet neskarti viņi izkūņojās no sniega, taču bija pazudis Makena maiss ar miltiem. Otrs, vēl pamatīgāks nogruvums apraka maisu uz visiem laikiem. Kaut gan nelaime nebija notikusi Makena vainas dēļ, Labiskvi kopš tā laika vairs neskatījās uz viņa pusi; Smouks saprata — viņa baidījās, ka nespēs savaldīties.
Bija neparasti kluss rīts ar tīrām zilām debesīm un saulē žilbinoši spīguļojošu sniegu. Viņi kāpa augšā pa garu, platu apledojušu nogāzi. Viņi kustējās kā noguruši rēgi šajā mirušajā pasaulē. Ne vēsma netraucēja šo stingo, salto mieru. Roboto Klinšu kalnu tālās virsotnes, līdz kurām bija savas simt jūdzes, varēja saredzēt tik skaidri, it kā līdz tām nebūtu vairāk par piecām jūdzēm.
— Kaut kas notiks, — čukstēja Labiskvi. — Vai tu nejūti? Te, tur, visur … Viss ir tik dīvaini!
— Mani krata drebuļi^, bet ne no aukstuma, — atbildēja Smouks. — Arī no izsalkuma tas nav.
— Tas ir tev galvā, sirdī, — satraukta piekrita Labiskvi. — Man ir tāpat.
— Tas nav no sajūtām, — sprieda Smouks. — Es nejūtu neko, tikai tādu kā durstīšanu ar ledus adatiņām. So sajūtu rada nervi.
Pēc ceturtdaļstundas viņi apstājās, lai atņemtu elpu.
— Tālās virsotnes vairs nav redzamas, — teica Smouks.
— Gaiss kļūst biezs un smags, — sacīja Labiskvi. — Grūti elpot.
— Trīs saules, — apmāktā balsī nomurmināja Makens, sagāzelējās un ciešāk satvēra nūju, lai nenokristu.
Abās pusēs īstajai saulei bija parādījušās divas neīstas.
— Piecas, — teica Labiskvi, un viņu acu priekšā uzliesmoja aizvien jaunas saules.
— Ak dievs, debesīs tik daudz sauļu, ka ne saskaitīt! — bailēs iekliedzās Makens.
Patiesi, lai kur viņi skatījās, pusdebesu lāktīja aizvien jaunu sauļu žilbinošajos uzliesmojumos.
Makens spalgi iekaucās aiz pārsteiguma un sāpēm.
— Dedzina! — viņš iekliedzās un atkal iekaucās.
Tad iekliedzās arī Labiskvi, un Smouks juta vaigā ieduramies tik saltu dzeloni, ka tas apsvilināja viņu kā skābe. Tas atgādināja peldēšanos jūrā, kad viņu bija apsvilinājuši indīgās medūzas dzelkšņi. Sajūta bija tik līdzīga, ka Smouks nevilšus novilka ar roku pār vaigu, lai notrauktu neesošo dzeldinātāju.
Pēkšņi atskanēja neparasti dobjš šāviens. Nogāzes apakšā uz slēpēm stāvēja jaunie mednieki un cits pēc cita atklāja uguni.
— Izklīstiet! — pavēlēja Smouks. — Un rāpieties augšā! Mēs esam gandrīz jau virsotnē. Viņi ir ceturtdaļ- jūdzi zemāk par mums, tātad, iedami pa otru pusi lejā. mēs tiksim pāris jūdžu viņiem priekšā.
Visi trīs metās katrs uz savu pusi un cik jaudas rāpās augšā pa nogāzi. Neredzamie gaisa dzeloņi durstīja un dzilināja viņiem seju. Dobjie šāvieni dīvaini atbalsojās ausīs.
— Paldies dievam, — smagi elpodams, teica Smouks, — ka četriem no viņiem ir musketes un tikai vienam vin- čestrs. Bez tam šīs saules traucē viņiem tēmēt. Viņi ir galīgi apjukuši. Bliež, it kā būtu simt pēdu no mums.
— Tas liecina, cik saniknots ir mans tēvs, — sacīja Labiskvi. — Viņiem ir pavēlēts nogalināt mūs.
— Cik dīvaini tu runā, — sacīja Smouks. — Tava balss skan it kā no tālienes.
— Taisi ciet muti! — pēkšņi iekliedzās Labiskvi. — Un nerunā. Es zinu, kas tas ir. Aizsedz muti ar piedurkni, nu tā, un nerunā.
Makens nokrita pirmais un tikko pierausās kājās. Pēc tam viņi visi krita atkal un atkal, kamēr sasniedza virsotni. Viņi nesaprata, kāpēc muskuļi neklausa gribasspēkam, viņi tikai apzinājās, ka ķermenis ir pārakmeņo- jies un kustības kļuvušas smagas. No augšas atskatījušies, viņi ieraudzīja, ka vajātāji klupdami krizdami rāpjas viņiem pakaļ.
— Līdz šejienei viņi netiks, — sacīja Labiskvi. — Tā ir baltā nāve. Es zinu, kaut gan pati nekad neesmu to re« dzējusi. Veci ļaudis stāstīja par to. Drīz uznāks migla — ne tāda, kādu tu esi redzējis rītos, vakaros vai stiprā salā. Tikai retais, kas to redzējis, ir palicis dzīvs.
Makens sāka smakt un kampt ar muti gaisu.
— Aizsedziet muti! — uzsauca Smouks.
Žilbinošās gaismas apņemts, Smouks palūkojās uz daudzajām saulēm. Tās spīgojās un aizmiglojās. Gaiss bija ugunīgas mirgoņas pilns. Tuvākās virsotnes bija nozudušas šajā dīvainajā miglā, un jaunie indiāņi, kas neatlaidīgi rāpās augšā, nogrima tajā. Makens saļima, notupās sniegā un ar rokām aizsedza muti un acis.
— Celieties, iesim! — pavēlēja Smouks.
— Es nevaru pakustēties, — novaidēja Makens.
Saliecies līkumā, viņš šūpojās no vienas puses uz otru.
Smouks lēni gāja viņam klāt, tikko spēdams pakustēties un pārvarēt stingumu, kas bija pārņēmis visu ķermeni. Viņš ievēroja, ka domas ir skaidras. Tikai ķermeni bija piemeklējusi savāda liga.
— Lai viņš paliek, — pikti nomurmināja Labiskvi.
Smouks tomēr nelikās mierā: viņš uzrāva īru kājās un