— Man pašam bija redzēt lemts, kā dievs nāk visā spožumā, — Smouks nodziedāja, skatīdamies uz vēja plivinātajiem sniega putekļu autiem, kas laistījās zīdainā gaismā.
Smouks skatījās un skatījās, bet karogotās virsotnes nenozuda, un vēl tad, kad Labiskvi apsēdās uz ādām, tas viņam šķita kā sapnis.
— Es sapņoju, Labiskvi, — viņš sacīja. — Paskaties, Vai tev nerādās tas pats sapnis?
— Tas nav sapnis, — meitene atbildēja. — Sirmgalvji stāstīja man arī par to. Drīz sāks pūst silti vēji, mēs paliksim dzīvi un sasniegsim savu mērķi rietumos.
Smouks nošāva sniedzi, un viņi sadalīja to. Ielejā, kur sniegā stāvošiem vītoliem jau bija sākuši blīzt pumpuri, viņš nošāva zaķi. Kādu citu reizi viņš nomedīja izkāmējušu balto zebieksti. Vairāk medījuma viņiem negadījās, tikai vienu reizi pusjūdzi augstu viņi redzēja meža pīļu kāsi aizlidojam uz rietumiem, uz Jukonu.
— Zemākajās ielejās jau ir vasara, — teica Labiskvi. — Drīz vasara būs arī te.
Labiskvi seja bija novājējusi, turpretī lielās, mirdzošās acis kļuvušas vēl lielākas un spožākas, un, kad meitene skatījās uz Smouku, viņu pārvērta mežonīgs, pārdabisks skaistums.
Dienas kļuva garākas, un sniegs sāka plakt. Sērsna katru dienu kusa, katru nakti sasala no jauna, bēgļi gāja agri no rīta un vēlu vakarā, bet dienas vidū bija spiesti palikt uz vietas un atpūsties, tāpēc ka kūstošā ledus garoza nespēja izturēt viņu svaru. Kad Smouku piemeklēja sniega aklums, Labiskvi apsēja ap vidu siksnu un vilka viņu. Bet, kad meitene pati kļuva akla, Smouks, apsējis ap vidu siksnu, savukārt vilka viņu. Izsalkuma mocīti, viņi kā sapnī klambāja uz priekšu pa šo pavasara jausmu skarto kailo zemi, kur viņi bija vienīgās dzīvās būtnes.
Lai cik nomocījies bija Smouks, viņš gandrīz vai baidījās aizmigt — tik šaušalīgus un rūgtus sapņus viņš redzēja šajā neprātīgajā nokrēslas zemē. Vienmēr viņam sapņos rādījās ēdiens, vienmēr tas bija viņam pie pašām lūpām, un pēdējā brīdī ļaunais sapņu pavēlnieks atņēma viņam to. Viņš rīkoja pusdienas saviem Sanfrancisko laiku draugiem, pats, ēstgribas mocīts, nepacietīgi vadīja visus sagatavošanas darbus, pats greznoja galdu ar tumši sarkanu lapu ieskautiem rudens vīnogu ķekariem. Viesi ieradās ar nokavēšanos, un, kamēr Smouks sasveicinājās ar viņiem un visi mētājās ar asprātībām, viņu mocīja viena vienīga vēlēšanās — ātrāk tikt pie galda. Viņš, neviena nepamanīts, zogas pie galda, pagrābj sauju melnu ienākušos olīvu un pagriezies ierauga citu viesi. Pārējie ielenc viņu, atkal iet vaļā smiekli un joki, bet Smouks pa to laiku gandrīz vai zaudē prātu, domādams par dūrē sažņaugtajām gatavajām olīvām.
Viņš rīkoja daudzas tādas pusdienas un vienmēr palika tukšā. Viņš piedalījās Gargantijas cienīgās dzīrēs, kur viesu bari locīja iekšā neskaitāmus veselus izceptus vēršus, raudami tos no vērsmojošām bedrēm un ar asiem nažiem griezdami biezas kūpošas gaļas šķēles. Smouks stāvēja, muti atplētis, un no apakšas skatījās uz garās rindās saliktiem tītariem, ko pārdeva veikalnieki baltos priekšautos. Un visi pirka tītarus, tikai ne Smouks, kas, joprojām muti atplētis, stāvēja un kā piekalts nevarēja tikt pāri ļaužu pilnajai ielai. Vai arī viņš atkal ir puisēns un, augstu pacēlis karoti, sēž pie lieliem maizes un piena traukiem. Viņš pa kalnu ganībām dzinās pakaļ tramīgām telēm, gadsimtiem ilgi veltīgi pūlēdamies dabūt to pienu, smirdošās apakšzemes ejās kāvās ar žurkām ēdiena atlieku un atkritumu dēļ. Jebkura barība darīja Smouku traku, viņš klīda pa plašiem staļļiem, kur jūdzēm garos steliņģos stāvēja nobarojušies zirgi, un meklēja, bet neatrada siles, kur tiem ber klijas.
Tikai vienu pašu reizi sapnis nepiekrāpa viņu. Cietis kuģa katastrofā vai izsēdināts neapdzīvotā salā, viņš izbadējies cīnās ar Klusā okeāna lielajiem viļņiem, plēš nost no klintīm gliemenes un nes malā, kur bēgums atstājis visādas sausas atmešņas. Viņš sakur no tām uguni un liek uz oglēm savu dārgo guvumu. No gliemenēm paceļas tvaiks, un vāki atsprāgst vaļā, atsedzot laša krāsas mīkstumu. Viņš zina, ka ēdiens ir gatavs un te nav neviena, kas varētu izraut kumosu viņam no mutes. «Beidzot,» viņš sapnī domā, «sapnis piepildās.» Šoreiz viņš paēdīs. Un tomēr, lai cik pārliecināts Smouks ir, viņš šaubās un ir sagatavojies, ka neizbēgami nāks vilšanās. Beidzot karstais, sulīgais laša krāsas mīkstums ir viņam mutē. Zobi sacērtas kopā. Viņš ēd! Brīnums ir noticis! Pārsteigums uzmodināja Smouku. Viņš pamodās tumsā, gulēdams uz muguras, un dzirdēja, ka murmina, spiedz un krekšķ no prieka. Viņa žokļi kustējās, mutē bija gaļa. Viņš gulēja mierīgi, un drīz vien sīki pirksti pieskārās viņam pie lūpām un mutē ieslīdēja mazs gaļas gabaliņš. Un laikam ne tik daudz tāpēc, ka Smouks vairs neēda, bet gan tāpēc, ka viņš sadusmojās, Labiskvi sāka rūgti raudāt un šņukstēja viņa skavās tik ilgi, kamēr aizmiga. Bet % viņš gulēja neaizmidzis un brīnījās par sievietes mīlestību un dvēseles noslēpumu.
Un tad izbeidzās pēdējie pārtikas krājumi. Augstās virsotnes palika aiz muguras, pārejas kļuva lēzenākas, un viņiem daudzsološi pavērās ceļš uz rietumiem. Taču arī bēgļu spēki bija galā, un, palikuši bez pārtikas, viņi drīz vien kādu rītu netika vairs augšā. Smouks kaut kā piecēlās, nokrita un rāpodams mēģināja sakurt uguni. Turpretī Labiskvi pūliņi bija veltīgi: viņa ikreiz saļima, zaudējusi pēdējos spēkus. Smouks noslīga viņai blakus, vārgi pasmaidīdams par to, ka viņš kā uzvilkts cenšas iededzināt nevienam nevajadzīgu ugunskuru. Nebija jau ko gatavot, un diena arī bija silta. Egļu zaros šalca maigs vējiņš, un visur zem kūstošā sniega čalināja neredzamas urdziņas.