Labiskvi gulēja nekustīgi, gandrīz bez elpas, un Smoukam bieži vien likās, ka viņa jau mirusi. Pēcpusdienā viņu iztraucēja no miega vāveres šmaukstināšana. Vilkdams smago šauteni, viņš gumzāja pa ūdeņaino sniegu. Viņš gan rāpoja, gan cēlās kājās un, paspēris soli uz vāveres pusi, krita un nostiepās garšļaukus, bet dzīvnieciņš tikai dusmīgi šmaukstināja un nesteigdamies, it kā karsinādams Smouku, bēga prom. Viņam nebija spēka ātri izšaut, bet vāvere nevienu mirkli nesēdēja mierā. Dažbrīd Smouks nokrita kūstošajā sniegā un raudāja no nespēka. Citreiz dzīvības uguntiņa gandrīz vai apdzisa un pār Smouku sagruva tumsa. Viņš nezināja, cik ilgi nogulējis nesamaņā, bet, kad, drebēdams no aukstuma, pamodās, bija jau vakars — un slapjās drēbes bija piesalušas pie sērsnas. Vāvere bija nozudusi, un Smouks ar pēdējiem spēkiem aizvilkās atpakaļ pie Labiskvi. Viņš bija tik vārgs, ka visu nakti nogulēja kā nedzīvs un nekādi sapņi netraucēja viņu.
Saule jau bija uzlēkusi, tā pati vāvere šmaukstināja zaros, kad Labiskvi rokas pieskāriens pamodināja Smouku.
— Uzliec roku man uz sirds, mīļais, — viņa sacīja skaidrā, bet tikko sadzirdamā, it kā tālā, tālā balsī. — Manā sirdī ir mīlestība, un tu to turi savā rokā.
Likās, bija pagājis krietns laiks, iekams viņa atkal ierunājās:
— Iegaumē, ka uz dienvidiem ceļa nav. Briežu ļaudis to labi zina. Rietumos… tur ir izeja… tu gandrīz jau esi sasniedzis to … tu sasniegsi…
Smouku atkal pārņēma nāves miegam līdzīgs stingums, bet Labiskvi vēlreiz pamodināja viņu.
— Noskūpsti mani uz lūpām, — viņa teica. — Noskūpsti, lai es varu mirt.
— Mēs mirsim kopā, mīļotā, — viņš atbildēja.
— Nē. — Ar gandrīz nemanāmu rokas kustību meitene lika Smoukam noklust, un, lai gan viņas balss bija tikko sadzirdama, Smouks tomēr saklausīja katru vārdu. Pataustījusi parkas kapuci, Labiskvi izvilka no tās un ielika viņam rokā maisiņu. — Bet tagad noskūpsti mani, mīļais. Noskūpsti mani uz lūpām un uzliec roku man uz sirds.
Viņi saplūda ilgā skūpstā, un Smouku atkal apņēma tumsa, bet, atguvis samaņu, viņš saprata, ka ir palicis viens un ka viņam ir jāmirst. Viņš gurdi priecājās, ka drīz jāmirst.
Smouks juta zem rokas maisiņu. Domās pasmaidījis par savu ziņkāri, viņš parāva auklu un attaisīja maisiņu. No tā izbira ēdamā drupačas. Nebija gabaliņa, ko viņš nepazītu, — to visu Labiskvi bija nozagusi pati sev: sen, jau tad, kad Makens bija pazaudējis miltu maisu, pietaupītas maizes druskas, iekosti brieža gaļas kancīši un atgriezumi, nieru tauku krumsliņas, zaķa pakaļkāja, pat neaiztikta, baltās zebiekstes pakaļkāja un daļa no priekškājas, sniedzes kājiņas un spārniņš, ko Labiskvi bija tikai iekodusi, — nožēlojamas paliekas, traģiski atteikšanās un ziedošanās pierādījumi, kumosi, kurus briesmīgajam izsal- kurnam bija nozagusi viņas neizmērojami lielā mīlestība.
Neprātīgi iesmējies, Smouks visu to izgrūda sniegā un atkal iegrima nemaņas tumsā.
Viņš redzēja sapni. Jukona bija izžuvusi. Viņš klīda pa tās atsegto gultni starp dubļainām peļķēm un ledus sa- dragatām klintīm, uzlasīdams prāvus zelta tīrradņus. To smagums jau sāka Smouku nogurdināt, kad viņš atklāja, ka tīrradņi ir ēdami. Un viņš kāri ēda tos. Galu galā kāda jēga ir zeltam, ko cilvēki vērtē tik augstu, ja no tā nevar paēst?
Kad Smouks pamodās, bija pienākusi jauna diena. Apziņa bija dīvaini skaidra. Skatienu vairs neaizsedza migla. Viņš vairs nejuta pazīstamo dreboņu visā ķermenī. Dzīvības sula dzīslās likās dziedam, it kā tajās būtu ieplūdis pavasaris. Svētlaimīga sajūta pārņēma viņu. Smouks pagriezās, lai pamodinātu Labiskvi, ieraudzīja viņu un atcerējās visu. Viņš ar acīm meklēja sniegā izmētātās ēdiena atliekas. Tās bija pazudušas. Un viņš saprata, ka tie bijuši viņa murgu, viņa sapņa tīrradņi. Murgos un sapnī Smouks bija pieņēmis dzīvības upuri no Labiskvi, kas bija ielikusi viņam rokā savu sirdi un atvērusi viņam acis uz sievieti un tās dvēseles noslēpumu.
Viņš jutās pārsteigts, ka var tik viegli kustēties, bija izbrīnījies, ka pietiek spēka aizvilkt ādās ievīstīto ķermeni līdz saulei atsegtajai nogāzei, ar cirvi pakapāt atkusušās smiltis un apbedīt Labiskvi zem nogruvuma.
Trīs dienas Smouks, palicis bez kripatas ēdamā, vilkšus vilkās uz rietumiem. Trešajā dienā viņš nokrita zem vientuļas egles, kas auga lielas, no ledus jau brīvas upes krastā, un saprata, ka tā ir Klondaika. Iekams Smouku pieveica aizmirstība, viņš paguva atraisīt savu nesamo, atvadīties no spožās pasaules un ietīstīties segās.
Viņu uzmodināja miegaina čirpstēšana. Bija jau krēsla. Egles zaros viņam virs galvas uz naktsguļu bija apmetušies baltie rubeņi. Skaudrais izsalkums lika viņam bez kavēšanās rīkoties, bet viņa kustības bija bezgala lēnas. Pagāja piecas minūtes, iekams viņam izdevās pielikt šauteni pie pleca, un vēl piecas minūtes pagāja, iekams Smouks, guļot uz muguras un tēmējot taisni uz augšu, beidzot nospieda mēlīti. Viņš netrāpīja. Neviens putns nenokrita, bet neviens ari neaizlaidis. Tie samiegojušies bezjēdzīgi knosījās un čabinājās. Smoukam sāpēja plecs. Otrs šāviens neizdevās tāpēc, ka, nospiežot mēlīti, viņš netīšām sarāvās aiz sāpēm. Vienā no trim pēdējām dienām viņš, jādomā, bija nokritis un sasitis plecu, kaut gan neatcerējās, kā tas noticis.
Rubeņi nebija aizlidojuši. Smouks vairākkārt salocīja segu un iebāza to starp labo roku un sānu. Atspiedis šautenes laidi pret šo ādu vīsteni, viņš izšāva vēlreiz, un no koka nokrita putns. Smouks badīgi paķēra medījumu, bet tas bija palicis tikpat kā bez gaļas. Lielkalibra lode bija atstājusi tikai saņurcītu spalvu pinkuli. Tomēr rubeņi nebija aizspurguši, un viņš nosprieda tā: ja jau šaus, tad nekur citur kā tieši galvā. Tagad viņš tēmēja tikai galvā. Viņš lādēja vienā lādēšanā. Nošāva garām … Trāpīja, un muļķa rubeņi, kam bija slinkums laisties prom, kā lietus krita viņam virsū, Smouks laupīja putniem dzīvību, lai varētu remdēt savu izsalkumu un paliktu dzīvs. To bija deviņi, un beidzot viņš nogrieza galvu devītajam, pēc tam gulēja, smējās un raudāja, pats nezinādams, kāpēc.