Mazais neticīgi iesmējās.
— Ka tik neizlutini suņus. Drīz vien sāksi manikirēt šiem nagus. Es ieteiktu krēmu, kas aizsargā no aukstuma, un elektrisko masāžu — tas iejūga suņiem ir pats galvenais. Turku pirts arī dažreiz nenāk par skādi.
— Līdz šim es to nekad neesmu darījis, — Smouks aizstāvējās. — Un vairs nedarīšu. Bet šoreiz gan. Uznāca tāds untums.
— Nu, ja tā ir kāda nojauta, lai notiek, — uzreiz kļuvis pielaidīgāks, sacīja Mazais. — Cilvēkam vienmēr jāklausa nojauta.
— Tā nav nojauta, Mazais. Jautrais tikai iedarbojās uz rnanu iztēli., Vienā minūtē viņš ar acīm pateica man tik daudz, ka grāmatās es to neizlasītu tūkstoš gados. Viņa acis bija pilnas ar esības noslēpumiem. Tie tur čumēja un mudžēja. Nelaime tā, ka es gandrīz jau biju notvēris šos noslēpumus, bet tad tie izslīdēja man no rokām. Es neesmu kļuvis gudrāks arī agrāk, bet esmu bijis pie pašiem gudrības avotiem. — Brīdi klusējis, Smouks piebilda: — Nevaru tev paskaidrot, bet šī suņa acis atklāja daudz ko: kas ir dzīve un tās gaita, zvaigžņu putekļi, kosmosa spēki un viss pārējais — viss.
— Vienkāršā amerikāņu valodā runājot, tev tomēr ir kaut kāda jušana, —Mazais palika pie sava.
Smouks pameta katram sunim pa kaltētam lasim un papurināja galvu.
— Kad es tev saku — tā ir nojauta. — Neatlaidās Mazais. — Diena vēl nebūs galā, kad kaut kas notiks. Gan redzēsi. Un tam būs sakars ar kaltētajām zivīm.
— Paskaidro man, kāds, — teica Smouks.
— Nē, nevaru. Laiks rādīs. Tagad paklausies, ko es teikšu. No tavas nojautas arī man radusies nojauta. Es lieku vienpadsmit unces zelta pret trim zobu bakstāmajiem, ka man ir taisnība. Kad man ir nojauta, es nebaidos ticēt tai.
— Labāk tu saderi uz zobu bakstāmajiem, bet es — uz zeltu, — iebilda Smouks.
— Nekā nebija. Tā jau būtu gatavā laupīšana. Es vinnēšu. Es pazīstu nojautu, kad tā mani skar. Vēl nebūs pienācis vakars, kad kaut kas notiks un zivis parādīs, ko tas nozīmē.
— Velns un elle! — nicīgi izgrūda Smouks, apraudams sarunu.
— Tā būs gan elle, — Mazais nepalika parādā. —• Un es lieku vēl vienpadsmit unces pret trim zobu bakstāmajiem, ka tā būs īsta elle.
— Lai iet, — piekrita Smouks.
— Es vinnēšu! — uzvaroši sacīja Mazais. — Man pienākas zobu bakstāmais no vistas spalvām.
Pēc stundas viņi pieveica pāreju, garām Kailajiem uzkalniem nokāpa šaurā, līkumotā aizā un nonāca pie plašas, stāvas nogāzes. Dzeloņcūkas strauta malā Mazais, kas gāja pa priekšu, negaidot apstājās, un Smouks ar saucienu apstādināja suņus, Izstiepušies ceturtdaļjūdzi garā verdzē, augšup pa nogāzi vilkās cilvēki.
— Klamzā kā bērēs, — ieteicās Mazais,
— Viņiem nav suņu, — sacīja Smouks.
— Jā, divi velk kamanas.
— Skat, viens pakrita. Kaut kas nav kārtībā, Mazais, tur jābūt kādiem divsimt cilvēkiem.
— Viņi ģeņģerē kā piedzērušies. Vēl viens pakrita.
— Tā ir vesela cilts. Bērni arī.
— Smouk, es esmu vinnējis, — Mazais paziņoja. — Nojauta paliek nojauta, un tur tu neko nevari darīt. Tā pati vien ir. Re, kustas kā miroņu bars.
Ieraudzījuši abus ceļiniekus, indiāņi aiz prieka mežonīgi ieaurojās un pielika soli.
— Droši, ka viņi ir pamatīgi pietempušies, — sprieda Mazais. — Paskaties, kā viņi reizēm sakrīt čupā.
— Paskaties, kāda tam pirmajam seja, — teica Smouks. — Viņi ir izbadējušies, tur tā lieta. Viņi apēduši savus suņus.
— Ko lai mēs iesākam? Laisties prom?
— Un pamest kamanas un suņus? — pārmetoši atvai- cāja Smouks.
— Ja mēs nelaidīsimies prom, viņi mūs aprīs. Viņi izskatās diezgan izbadējušies. Ei, vecais! Kas jums lēcies? Neskaties tā uz suni. Tas neies iekšā katlā, saproti?
Pa priekšu ejošie indiāņi apstāja viņus, vaidēdami un sūdzēdamies nesaprotamā dialektā. Smoukam šī aina likās neparasta un briesmīga. Nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir bads. Viņu sejas ar iedubušajiem vaigiem un apspīlēto ādu drīzāk atgādināja nāvesgalvas. Aizvien vairāk dzīvo miroņu saradās ap Smouku un Mazo, līdz beidzot mežonīgais bars ieslēdza viņus kā siena. Skrandainie ādas apģērbi bija sagraizīti, un Smouks saprata, kāpēc: viņš redzēja, ka mātei mugurā uzsiets bērns sūkā un košļā atbaidoši netīru ādas šķieznu. Kāds cits bērns cītīgi zelināja siksnu.
— Nenāciet klāt! Atpakaļ! — ieaurojās Mazais, atkal pāriedams uz angļu valodu, kad bija veltīgi izmēģinājies likt lietā nedaudzos viņam zināmos indiāņu vārdus.
Vīrieši, sievietes un bērni, streipuļodami un grīļodamies uz drebošajām kājām, joprojām mācās viņiem virsū, acīm asarojot no nespēka un degot zvērīgā alkatībā. Kāda sieviete, vaidēdama pakluburojusi garām Mazajam, ar izplestām rokām nokrita uz kamanām un ieķērās tajās. Viņai sekoja vecs vīrs: smagi elpodams un kampdams gaisu, viņš ar trīcošām rokām pūlējās atraisīt kamanu siksnas un tikt klāt pārtikas maisam. Jauns indiānis, pacēlis nazi, arī grasījās mesties pie kamanām, bet Smouks atgrūda viņu. Pūlis spiedās virsū, un gāja vaļā plēšanās.
Sākumā Smouks un Mazais tikai atgrūda un atsvieda indiāņus. Pēc tam viņi laida darbā pātagas kātu un dūres, lai tiktu galā ar izsalkuma satracināto pūli. Bet visapkārt vaidēja un gaudoja sievietes un bērni. Siksnas, ar kuram bija nostiprināti maisi, bija pārgrieztas jau kādās desmit vietās. Nelikdamies zinis par spērienu un sitienu krusu, indiāņi rāpoja pa sniegu un mēģināja izvilkt maisus ar pārtiku. Vajadzēja grābt viņus ciet un grūst atpakaļ. Viņi bija tik vārgi, ka ik brīdi krita no vismazākā grūdiena. Taču viņi pat necentās nodarīt kaut ko abiem vīriešiem, kuri sargāja kamanas.