Smouku un Mazo neuzveica tikai tāpēc, ka indiāņi bija pilnīgi nespēcīgi. Piecās minūtēs uzbrucēju mūris bija sairis kaudzītēs pakritušos, pieveiktos indiāņos, kuri, locīdamies sniegā, vaidēja, kaut ko murmināja, brēca un šņukstēja, asaru pilnām acīm skatīdamies uz pārtiku, kas viņiem nozīmēja dzīvību un lika uz lūpām parādīties slienām. Visapkārt vaimanāja sievietes un bērni.
— Apklustiet! Apklustiet jel! — uzsauca Mazais, ar pirkstiem aizbāzdams ausis un smagi elsodams no piepūles. — Ak tu šitā! — viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu un izsizdams nazi no rokām indiānim, kas bija pierāpojis pie kamanām un mēģināja pārgriezt stūres sunim rīkli.
— Cik šausmīgi! — nomurmināja Smouks.
— Karsti pēc velna! — atsaucās Mazais, kas, izglābis Jautro, nāca atpakaļ. — Esmu slapjš kā žurka. Ko mēs iesāksim ar šito lazareti?
Smouks pašūpoja galvu, un atrisinājums radās pats no sevis. Kāds indiānis rāpoja šurp. Viņa vienīgā acs bija pievērsta nevis kamanām, bet Smoukam, un šī acs liecināja par veselā saprāta mošanos. Smouks atcerējās, ka bija iebelzis indiānim pa otru aci, kas bija gandrīz pilnīgi aizpampuši. Indiānis atspiedās uz elkoņa un ierunājās:
— Mans ir Karluks. Mans ir labs sivašs. Mans redzējis daudz baltais cilvēks. Mans daudz izsalcis. Visi ļaudis daudz izsalcis. Visi ļaudis nav redzējis baltais. Es redzējis. Mans tagad būs paēdis. Visi ļaudis tagad būs paēdis. Mēs nopirkt ēdamais. Mums daudz zelts. Nav ēdamais. Vasara, lasis Piena upē nenāk. Ziema — briedis nenāk. Nav ēdamais. Mans teica visiem sivašiem — daudz baltais cilvēks nāk uz Jukonu. Baltais ir daudz ēdamais. Baltais patīk zelts. Mēs ņem zelts, iet uz Jukona, baltais dod ēdamais. Daudz, daudz zelts. Es redzējis, baltais cilvēks patīk zelts.
Indiānis kaulainiem pirkstiem sāka raisīt vaļā kuli, kas karājās viņam pie jostas.
— Jūs taisāt par daudz lielu troksni! — saskaities viņu pārtrauca Mazais. — Pasaki sievām un brēkuļiem, lai rimstas bļaut.
Karluks pagriezās un uzsauca kaut ko raudošajam sievietēm. Vīrieši, izdzirdējuši viņu, pavēloši pacēla balsi, un sievietes pamazām apklusa un nomierināja bērnus. Karluks uz brīdi atstāja mierā savu kuli un vairākas reizes pacēla gaisā pirkstus.
— Daudz ļaudis miris, — viņš teica.
Un Smouks saskaitīja, ka septiņdesmit pieci Karluka ciltsbrāļi nomiruši bada nāvē.
— Mans pirkt viņiem ēdamo, — Karluks sacīja, atraisījis kuli un izņēmis no tās lielu smaga metāla gabalu. Pārējie rīkojās tāpat kā viņš, no visām pusēm stiepās rokas ar tādiem pašiem metāla gabaliem. Mazais skatījās, acis nenolaizdams.
— Augstais dievs! — viņš iesaucās. — Varš! Parastais sarkanais varš! Bet viņi domā, ka tas ir zelts!
— Tas zelts, — pārliecināts atkārtoja Karluks, ātri uztvēris galveno Mazā izsaucienā.
— Un šie nabaga velni ticējuši, ka tas ir viņu glābiņš,— nomurmināja Smouks. — Paskaties, šis gabals sver četrdesmit mārciņu. Viņiem ir simtiem mārciņu vara, un viņi stiepuši šo smagumu, lai gan paši tikko jaudā pavilkt kājas. Zini ko, Mazais, mums viņi jāpaēdina.
— Ha, izklausās jau viegli. Bet kā ir ar rēķināšanu? Mums abiem ēdamais ir mēnesim. Sešas porcijas pareizini ar trīsdesmit, iznāk simt astoņdesmit porciju. Bet te ir divi simti indiāņu, un viņi visi ir izbadējušies kā vilki. Velns parāvis, kā lai mēs viņus paēdinām kaut vienu reizi?
— Ir vēl suņu barība, — atbildēja Smouks. — Ar pārsimt mārciņām kaltēta laša vajadzētu izgrozīties. Mums tas ir jādara. Viņi, saproti, pilnīgi paļaujas uz baltajiem.
— Skaidrs, un mēs nedrīkstam viņus pamest, — Mazais piekrita.
— Jā, pretīgi darbi mums patrāpījušies, viens pretīgāks par otru. Vienam no mums jāaizlaiž uz Mukluku pēc palīdzības. Otram jāpaliek tepat un jānoņemas ar šo nespējnieku namu, un ļoti iespējams, ka viņu pašu aprīs. Neaizmirsti, ka mēs sešas dienas kūlāmies šurp un, pat laižot pa viev glo un tukšā, tik un tā ātrāk par trim dienām atpakaļ netiksim.
Smouks brīdi apsvēra, kādas bijušas noietās jūdzes, un lēsa, cik ilgā laikā pieveiks tās, ja sasprindzinās visus spēkus.
— Es būšu tur rītvakar, — viņš paziņoja.
— Lai notiek, — bezbēdīgi piekrita Mazais. — Bet es palikšu te, un mani apēdīs.
— Bet es paņemu pa zivij suņiem un vienai ēdienreizei priekš sevis, — paskaidroja Smouks,
— Tā jau ari vajag, jo tu būsi Muklukā rītvakar,
Smouks ar Karluka starpniecību izklāstīja indiāņiem
savu plānu.
— Sakuriet ugunskurus, garus ugunskurus, daudz ugunskuru, — viņš beigās sacīja. — Muklukā apmetušies daudzi baltie cilvēki. Baltie cilvēki ir dikti labi. Baltajiem cilvēkiem ir daudz ēdamā. Pēc pieciem miegiem es būšu atpakaļ un atvedīšu daudz ēdamā. Šis cilvēks, vārdā Mazais, ir man ļoti labs draugs. Viņš paliks te. Viņš ir lielais saimnieks, skaidrs?
Karluks pamāja ar galvu un pārtulkoja.
— Viss ēdamais paliek te. Mazais izsniegs ēdamo. Viņš ir saimnieks, skaidrs?
Karluks atkal pārtulkoja, un indiāņi ar galvas mājieniem un guldzošiem kliedzieniem izteica savu piekrišanu.
Smouks palika un izrīkoja visu, kamēr sāka iet uz labo pusi. Tie, kuri spēja, grīļodamies vai rāpus lasīja žagarus ugunskuram. Pēc tam sakūra garos indiāņu sārtus, pie kuriem varēja sasēsties visi. Mazais ar kādiem desmit palīgiem, turēdams gatavībā īsu rundziņu, lai šautu pa pirkstiem izsalkušajiem,- ķērās pie ēdiena vārīšanas. Sievietes cītīgi kausēja sniegu katrā traukā, kas vien šim nolūkam bija piemērojams. Pirmām kārtām visi dabūja pa niecīgam speķa gabaliņam, pēc tam karoti cukura, lai kaut cik remdētu izsalkumu. Drīz vien uz Mazajam lokā apkārt degošajiem ugunskuriem daudzos katliņos vārījās pupas, bet pavārs pats, stingri raudzīdamies, lai visiem iznāktu vienādas porcijas, cepa un dalīja plānas, jo plānas pankūkas.
— Man te būs varena ēsttaisīšana, — viņš atvadoties teica Smoukam. — Tu tikai laid. Turp visu ceļu rikšiem, bet atpakaļ aulēkšiem. Pa šodienu un rītdienu tu aizbrauksi līdz turienei, un vēl trīs dienas tev būs vajadzīgas atpakaļceļam. Rīt viņi apēdīs pēdējo suņiem domāto zivi, un tad trīs dienas nebūs ko likt uz zoba. Tāpēc drāz, cik jaudas, Smouk. Drāz, cik jaudas!