Džeks Londons
Sniega ceļa gudrība
Sitka Cārlijs bija sasniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt bija apguvuši ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts vispārinājumus darina gausi, un tam vajag daudz faktu, kuriem daudzkārt jāatkārtojas, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga saskare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma saistīt savu likteni ar tiem, uz visiem laikiem aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi atzīdams, gandrīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prātodams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pilnīgu izpratni. Būdams svešinieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indiānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.
No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret savas cilts ļaudīm — nicināšana, ko viņš gan bija paradis slēpt, bet šoreiz tā tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgāzās pār Kā-Cuktes un Gauliī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņirgušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārak radniecīgi vilkiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Viņi nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs izskatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nebija; vaigu kaulus gandrīz viscaur sedza riebīgs kraupis, negantajā salā te saplaisājis, te apsaldēts, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stāvoklī, aiz goda un likuma robežām, nedrīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja un tāpēc pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pārējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgas, kas palikušas.
— Žigli, iekuriet ugunskuru! — viņš pavēlēja, izvilkdams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešamajām sausas bērza tāss strēmelītēm.
Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltušus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži apstājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad vīri grīļodamies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, un ceļgali viņiem sitās kopā kā kastaņetes. Pēc katra gājiena abi mirklīti atpūtās, jo bija slimi un līdz nāvei pārguruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma izteiksme, bet tad atkal viņu es šķita laužamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.
No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķermeņu atsegtās daļas un durstīdams sala ugunīgās adatiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kaulam. Talab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev apkārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un augšas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspiesties šai patvērumā. Tad noklaja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Čukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu apledojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Kad bija atkausētas un novilktas tikpat nodriskātās zvērādu zeķes, kādas valkā sivaši, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu.
Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cārlijs pagriezās atpakaļ uz to pusi, no kurienes atnācis. Arī viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un apkopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to ne- ļava.
Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik soli kājas pretojās, ik muskulis atteicās klausīt. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp ledus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai spertu straujāku soli, jo trauslā pamatne zem kājām šūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli, bet viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.
Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies divus indiāņus. Viņi grīļojās un elsa kā cilvēki zem smagām nastām, kaut gan saiņi uz viņu muguras nesvēra vairāk ka dažas mārciņās. Sitka Čārlijs tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Talak nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā piedzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sieviete tikai viegli atspiedās pret pavadoņiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, Sitkas Cārlija seja uz mirkli atmirdzēja priekā. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltas sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epin- gvels bija ierosinājis šo pargalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni nogrozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīstams ceļojums caur drausmīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zināja, ka tā būs vīru dvēseles speķu galējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva grasās tos pavadīt, viņš bez aplinkiem bija atteicies no jebkuras dalības šajā pasākumā. Bijusi ta viņa paša cilts sieviete, nekādu iebildumu nebūtu, bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās ir pārāk maigas, pārāk vārās tik pārdrošam ceļojumam.