Šāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos nebija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un lietišķi, nemēģinādama ne lūgties, ne pierunāt, viņš uz vietas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lūkojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds, taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un ramā pārliecība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze, un jau pēc nedaudzām dienām, kopš viņi bija ceļabiedri, indiānis zinaja, kālab šādu sieviešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kālab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēj pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vēroja — piekusušu, nomocījušos, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cār- lijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas nav tās skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilāties visu gurdo dienu cauri.
Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neliedza pat viszemākajam nastu nesējam. Kad ceļš kļuva aizvien tumšāks, viņa šķita nocietināmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Cukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pazīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ar ādas aizkariem šķirtos nodalījumus, pēdīgi atzinās, ka vairs nezinot, kur atrodas, viņa bija tā, kuras balss atskanēja, lai teiktu piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. Tovakar viņa vīriem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogurums atslabst, un jaunu cerību pilni bija gatavi stāties pretī nākamībai. Un, kad saka trūkt pārtikas un ikvienam skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām, viņa pieprasīja un arī saņēma savu devu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.
Sitka Cārlijs lepojās, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klātbūtne bija darījusi tā dzīvi bagātāku un piešķīrusi tai plašāku vērienu. Lidz šim viņš pats bija sev padomdevējs; neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc saviem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelikdamies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabakā, kas snauž viņa būtībā. Viens vienīgs atzinīgs dzidri vērīgo acu skatiens, viens vienīgs dzidri skanīgajā balsī teikts pateicības vārds, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudribu, un par abiem viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās saka zaudēt možumu.
Abu vīriešu un arī sievietes sejā uzplauka prieks, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs, pēc paraduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, ta prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes,, tikai apjautājās, kā klājoties pārējiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpināja ceļu atpakaļ. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; lūpas sakniebis, tas gaja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kur dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārgajiem un neveiksmīgajiem jāiet boja, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs nevarēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, kuriem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kulties uz priekšu Džo — trešajam baltajam viņu grupa. Tie bija viņu pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cārlijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un saprata, ka tie pēdīgi taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš ari netika pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos atpakaļ pildīt pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko indiāņi izrāva no makstīm. Nožēlojama aina — trīs novārguši vīri mēro savus niecīgos spēkus ša varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Pēc divām stundām, vezdami zem rokam streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs soļoja aizmugurē, viņi pienāca pie ugunskura, kur pārejie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.
— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko neraudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes va-/ lodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums laimētos palikt dzīviem. Es jums došu likumu. Kas to pārkāps, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pārgājuši Klusuma pakalnus un patlaban ejam pa Stjūartas augštecēm. Varbūt būs vēl viens miegs, varbūt vairāki, varbūt daudzi miegi, bet pienāks laiks, kad mēs nonāksim pie Jukonas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Tālab būtu derīgi, ja mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā pārbijušies bērni. Tiesa, viņi piemirsa, tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi aizmirsīs… — Sitka Cārlijs nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Atlikušo miltu krūzītes ir saskaitītas; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces … Vai sapratāt? Šodien bija ari vēl citi, kas aizmirsa. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst. Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms pārkāpjat to!