Выбрать главу

Šāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos ne­bija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un lie­tišķi, nemēģinādama ne lūgties, ne pierunāt, viņš uz vie­tas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lū­kojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds, taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un ramā pārlie­cība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze, un jau pēc nedaudzām dienām, kopš viņi bija ceļabiedri, indiānis zinaja, kālab šādu sie­viešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kā­lab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēj pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vē­roja — piekusušu, nomocījušos, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cār- lijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas nav tās skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilā­ties visu gurdo dienu cauri.

Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neliedza pat viszemākajam nastu nesē­jam. Kad ceļš kļuva aizvien tumšāks, viņa šķita nocieti­nāmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Cukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pa­zīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ar ādas aizkariem šķirtos nodalījumus, pēdīgi atzinās, ka vairs nezinot, kur atrodas, viņa bija tā, kuras balss atskanēja, lai teiktu piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. To­vakar viņa vīriem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogu­rums atslabst, un jaunu cerību pilni bija gatavi stāties pretī nākamībai. Un, kad saka trūkt pārtikas un ikvienam skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām, viņa pieprasīja un arī saņēma savu devu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.

Sitka Cārlijs lepojās, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klāt­būtne bija darījusi tā dzīvi bagātāku un piešķīrusi tai plašāku vērienu. Lidz šim viņš pats bija sev padomde­vējs; neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc sa­viem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelik­damies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabakā, kas snauž viņa būtībā. Viens vienīgs atzinīgs dzidri vērīgo acu skatiens, viens vienīgs dzidri skanīgajā balsī teikts pateicības vārds, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudribu, un par abiem viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās saka zaudēt možumu.

Abu vīriešu un arī sievietes sejā uzplauka prieks, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs, pēc pa­raduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, ta prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes,, tikai apjautājās, kā klājoties pārē­jiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpi­nāja ceļu atpakaļ. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; lūpas sakniebis, tas gaja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kur dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārga­jiem un neveiksmīgajiem jāiet boja, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs ne­varēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, kuriem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kul­ties uz priekšu Džo — trešajam baltajam viņu grupa. Tie bija viņu pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cār­lijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un sa­prata, ka tie pēdīgi taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš ari netika pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos atpakaļ pildīt pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko indiāņi izrāva no makstīm. Nožēlo­jama aina — trīs novārguši vīri mēro savus niecīgos spē­kus ša varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Pēc divām stun­dām, vezdami zem rokam streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs soļoja aizmugurē, viņi pienāca pie ugunskura, kur pārejie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.

— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko ne­raudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes va-/ lodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums laimētos palikt dzīviem. Es jums došu likumu. Kas to pārkāps, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pār­gājuši Klusuma pakalnus un patlaban ejam pa Stjūartas augštecēm. Varbūt būs vēl viens miegs, varbūt vairāki, varbūt daudzi miegi, bet pienāks laiks, kad mēs nonāksim pie Jukonas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Tālab būtu derīgi, ja mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā pārbijušies bērni. Tiesa, viņi piemirsa, tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi aizmirsīs… — Sitka Cārlijs nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Atlikušo miltu krūzītes ir saskaitītas; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces … Vai sapratāt? Šodien bija ari vēl citi, kas aizmirsa. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst. Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms pārkāpjat to!