Lai kā pūlējās Sitka Cārlijs, nebija viņa spēkos noturēt cilvēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Vīri klupdami steberēja, pakritusi atpūtās un atkal slējās augšā. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevienādām pieturu atstarpēm. Ikviens, saņēmis pēdējās spēku atliekas, grīļodamies kumuroja uz priekšu, līdz tās bija galā, bet nezin kādā brīnumainā kārtā arvien atradās vēl pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cilvēks krizdams bija pārliecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal piecelās. Miesa padevās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosaldētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pēdīgi bija sastingušas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.
Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, nelūdza pēc nāves, sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, ik pa brīdim apveltīdami ar niknu skatienu vai belzienu. Viņiem šķita, ka ir vislielākās netaisnības upuri. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bailes. Kālab viņiem šķiest savus spēkus šā vārguļa dēļ? To darīt nozīmēja mirt, to nedarīt… un abi indiāņi at- cerejās Sitkas Cārlija likumu un šauteni.
Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo klupa arvien biežāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika arvien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradas viss, kas dod iespēju dzīvot. Viņi nespēja vairs domāt ne par ko citu, un tālab nav brīnums, ka pēdīgi notika tas, kam jānotiek. Viri bija pakritusi līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sērkociņu. Turpat netālu ledu bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds netika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru, Kā- Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to, Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīstamas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un izdzēra daudzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedāvāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neapjauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.
Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glasaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien liktenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, viņi būtu glābti. Sitka Cārlijs, palūkojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš paraudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudējuši ticību, un uz misis Epingvelu.
— Tātad, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.
Runādams Sitka Carlijs atkal aizsēja miltu maišeli un ar siksnu piestiprināja šo saini pie ta, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spardīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimīgajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kājās. Tad viņš uzbīdīja Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavīties projām.
— Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši jusu kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomājiet apmānīt likumu. Esiet vīri jel pēdējo reizi un priecājieties, ka mirsiet ar pilniem vēderiem. Nāciet, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca! Žiglāk!
Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.
— Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?
— Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kapteiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kura izdod dīvainas skaņas, līdzīgas baltā cilvēka valodai. Pasaki, ka es nomiru ceļa, tikai nesaki, kā.
— Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērnu?
— Man ir māsa, Koširnas faktorijas tirgotāja sieva. Vīrs viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki, lai labāk iet atpakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad —ja tu domā tāpat — labs darbs būtu viņu nosist. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.