Sniega meita
I NODAĻA
— Viss sagatavots, mis Velza, bet diemžēl nevienu no kuģa laivām mēs nevaram dot.
Frona Velza žigli pietrūkās kājās un piegāja pie vecākā virsnieka.
— Mēs esam ļoti aizņemti, — tas paskaidroja, — un zelta meklētāji visā visumā ir nejēdzīga krava …
— Saprotu, — viņa to pārtrauca, — un es arī uzvedos ļoti nejēdzīgi. Man tiešām žēl, ka sagādāju jums tādus rūpestus, bet… bet… — Viņa aši apgriezās un norādīja uz krastu. — Vai redzat to lielo baļķu māju? Starp priežu skupsnu un upi? Tur es esmu piedzimusi.
— Tādā gadījumā es arī laikam gan būtu ļoti steidzies, — virsnieks līdzjūtīgi nomurmināja, vadīdams sievieti cauri drūzmai uz klāja.
Ikviens te maisījās kādam citam pa kājām, un nebija neviena, kas pilnā rīklē par to neprotestētu. Kāds tūkstotis zelta meklētāju reizē brēca, lai viņu mantību tūdaļ uz vietas nogādā krastā. Visas lūkas bija līdz kājai vaļā, un griezīgi čīkstošas vinčas no tilpņu dzīlēm juku jukām rāva augšup dažādas mantas. Tvaikonim gar abiem bortiem rindojās platdibenes, kurās šo kravu sagāza, un visās laivās ļaužu pūlis ņēmās vaiga sviedros, tvarstīdams lejup slīdošās troses un valstīdams saiņus un kastes uz visām pusēm, jo katrs trakā steigā meklēja savējo. Citi, pār kuģa reliņu pārkārušies, bagāžas kvītis vicinādami, klaigāja uz tiem, kas strādāja laivās. Dažbrīd divi vai trīs cilvēki visi reizē atzina kādu priekšmetu par savējo, un tad gāja vaļā kautiņš. Ar «diviem apļiem» vai «apli un punktu» apzīmogotie saiņi bija nebeidzamu ķīviņu objekts, jo katram rokas zāģītim tūdaļ atradās ducis īpašnieku.
— Kuģa ekonoms zvērē, ka palikšot traks, — vecākais virsnieks stāstīja, palīdzēdams Fronai Velzai pa trapu nokāpt uz laipām, — bet bagāžas izsniedzēji nodeva visu kravu pasažieriem un atteicās strādāt. Tomēr mums vēl neiet tik traki kā «Betlēmes Zvaigznei», — viņš apgalvoja, norādīdams uz tvaikoni, kas bija noenkurojies kādu cetur-tdaļjūdzi tālāk. — Pusei tā pasažieru ir līdzi nastu nesēji zirgi, ar ko nokļūt Sk'agvejā un Baltajā Aizā, bet otra puse tiek novirzīta uz Čilkutu. Tāpēc tie ir sadumpojušies un tur tagad visi darbi pārtraukti.
Ēi tu! — viņš uzsauca, ar roku pamādams barkasam «Vaithols», kas rāmi šūpojās viļņos ārpus trokšņaino laivu vērdzes.
Sīkais barkasiņš drosmīgi tuvojās milzīgai velkoņa baržai, grasīdamies to apbraukt, taču laivinieks pagriezienā sparīgi ietriecās baržas priekšgalā un, tikko viņš bija atkal atstūmies, kā par nelaimi, nemākulīgi iegrūda aira galu pārāk dziļi ūdenī. Laiva apsviedās ap savu asi un apstājās.
— Sargies! — vecākais virsnieks uzkliedza.
No pretējās puses pilnās burās brauca divas septiņdes- mitpēdu laivas, pieblīvētas ar mantām, zelta meklētājiem un indiāņiem. Viena no tām strauji nogriezās uz piestātnes steķiem, bet otra piespieda barkasu pie baržas sāniem. Laivinieks gan bija paguvis laikus sasliet airus gaisā, tomēr sīkā laivele no spiediena brakšķēja vien un draudēja sašķīst gabalos. Viņš pietrūkās kājās un strupiem, bet izteiksmīgiem teicieniem novēlēja mūžīgu pazudināšanu gan laivas matrožiem, gan baržas stūrmaņiem. Kāds vīrs pārliecās pār baržas malu un no augšas apsvētīja laivinieku ar skanīgiem, sulīgiem lāstiem, bet laivā sēdošie baltie un indiāņi vai plīsa no smiekliem.
— Ei tu, pīpenīt![1] — kāds no tiem iebjāvās. — Kāpēc neesi iemācījies airēt?
Laivinieka dūre nobrikšķēja pret kritizētāja žokli, un vīrs apdullināts atkrita uz mantu kaudzes. Nejuzdamies vēl apmierināts ar šo pārmācību, laivinieks ļāva dūrei vaļu un tik zvetēja arī citus laivas pasažierus. Tuvāk sēdošais zeltracis sāka sparīgi raustīt revolveri, kas bija iespriedies spīdīgajā ādas makstī, bet viņa brāļi argonauti smējās, nogaidīdami, kas te īsti pajuks. Taču laiva atkal turpināja ceļu, un stūrētājs iegrūda ar aira galu laiviniekam krūtīs, tā ka tas augšpēdu novēlās barkasa dibenā.
Kad lāstu un zaimu bangojums bija sasniedzis paisumu un šķita, ka nežēlīgs kautiņš vai pat slepkavošana nepaies secen, vecākais virsnieks bija pametis slēpu skatienu uz meiteni sev līdzās. Viņš bija domājis ieraudzīt apjukušu un izbijušos ģīmīti, bet nepavisam nebija sagatavojies tam, ko skatīja viņa acis: meičas seja pauda dziju, kvēlu interesi.
— Man |oti žēl, — viņš sāka atvainoties.
Bet meitene viņu pārtrauca, gandrīz vai pikta par šo iejaukšanos:
— Nē, nē, nav par ko. Es visu to noskatos ar lielu paliku. Kaut gan labi vien ir, ka tā vīra revolveris iesprūda. Ja tā nebūtu noticis …
— Mūsu malā izcelšanās būtu aizkavējusies. — Vecākais virsnieks pasmējās, tādējādi parādīdams savu taktiskumu. — Sis cilvēks ir īsts laupītājs, — viņš turpināja, pamādams ar roku pret laivinieku, kas pēdīgi bija iemērcis airus ūdenī un nu īrās klāt kuģa bortam. — Viņš bija ar mieru ņemt tikai divdesmit dolārus par jūsu nogādāšanu krastā. Teica, ka vīrietim būtu prasījis divdesmit piecus. Gatavais pirāts, varat man ticēt, un kādreiz viņš noteikti tiks pakārts. Divdesmit dolārus par pusstundas darbu! Padomā tikai!
— Lēnāk pār tiltu, draudziņ! — brīdinoši uzsauca pieminētais, nemākulīgi lūkodams iegrozīt laivu pie kuģa sāniem un iegrūzdams vienu airi ūdenī. — Jums nav nekādu tiesību tā mētāties ar vārdiem, — viņš izaicinoši piebilda, izžņaudzīdams krekla piedurkni, ko bija apšļācis ūdenī krītošais airis.
— Tev ir labas ausis, puis, — vecākais virsnieks uzsāka.
— Un strauja dūre, — otrais pārtvēra.
— Un aša mēle.