— Tur zirgu taks, — viņš teica, norādīdams augšup pa nogāzi. — Jūs labāk iet zirgu taks. Dikti tālāk; daudz labāk.
Tomēr Frona papurināja galvu un nogaidīja, kamēr indiānis sasniedz pretējo krastu, jo juta izaicinājumu, kas skāra ne vien pašas lepnumu, bet visas viņas cilts lepnumu; līdz ar to pienākums bija lielāks nekā pašas personiskais pienākums — gluži tāpat, kā cilts bija diženāka par viņu pašu. Tāpēc viņa spēra kāju uz baļķa un, visu svešās tautības ļaužu acu modri novērota, aizsoļoja pa balto putu vērpetēm.
Frona nonāca pie vīrieša, kas raudādams sēdēja takas malā. Viņa gumzaini sasaistītais nesamais bija pa roku galam nosviests zemē. Viņš bija novilcis kurpi, basā kāja bija satūkusi un tulznaina.
— Kas noticis? — Frona apjautājās, apstādamās vīrieša priekšā.
Viņš paraudzījās augšup uz meiteni un tad lejup, kur Daijas upes dzīvā sudraba strēle šķēla drūmo kanjona tumsu. Asaras visu laiku riesās viņam acīs — un viņš šņaukājās.
— Kas tad noticis? — meitene atkārtoja. — Vai es nevaru palīdzēt?
— Nē, — vīrietis atbildēja. — Ko jūs varat palīdzēt?
Kājas man ir noberztas jēlas, mugura gandrīz pārlauzta, un es esmu piekusis līdz nāvei. Vai jūs kādai no šīm vainām varat līdzēt?
— Nu jā, — Frona apdomīgi ierunājās. — Bet esmu pārliecināta, ka var būt arī vēl lielākas raizes. Padomājiet kaut vai par tiem cilvēkiem, kas tikko piebraukuši krastā. Tiem paies vismaz dienas desmit vai visas divas nedēļas, kamēr tie, arvien pa gabaliņam nolikdami vienu saini un iedami pakaļ iepriekšējam, nonesīs savu bagāžu tik tālu, cik tālu jūs savējo jau esat nogādājis.
— Bet ceļa biedri mani pameta un aizgāja, — viņš gaudās, un balsī skanēja slepena diedelēšana pēc žēlošanas. — Esmu palicis pavisam viens un nejaudāju vairs paspert ne soli. Un ja es vēl iedomājos par sievu un bērniem! Tie palika tur lejā, Savienotajās Valstīs. Ak vai, ja tie mani tagad redzētu! Es vairs nevaru nokļūt atpakaļ pie tiem, un es nevaru arī tikt uz priekšu. Man tas viss iet pāri spēkiem. Es nespēju izturēt šo zirga darbu. Es neesmu radīts, lai strādātu kā zirgs. Tas iedzītu mani kapā, to es skaidri zinu. Ak kungs, ko lai es iesāku? Ko lai iesāku?
— Kāpēc biedri jūs pameta?
— Tāpēc, ka neesmu tik izturīgs kā viņi, tāpēc, ka nejaudāju stiept tik lielas nastas un iet tik ilgi. Tad viņi izsmēja mani un pameta vienu.
— Bet vai jūs esat kādreiz mēģinājis piespiesties? — Frona noprasīja.
— Nē.
— Jūs izskatāties dūšīgs un stiprs. Jūsu svars būs tā ap simt sešdesmit piecām mārciņām?
— Simt septiņdesmit, — viņš izlaboja.
— Neizskatās arī, ka jūs kādreiz būtu noslimojies. Invalīds arī neesat?
— N-nē.
— Bet jūsu biedri? Vai tie ir profesionāli zeltrači?
— Savu mūžu nav bijuši raktuvēs. Viņi strādāja tai pašā iestādē, kur es. Tāpēc jau, redzat, man tik grūti to panest. Mēs taču pazinām cits citu gadiem ilgi. Un tad aiziet un pamest mani tāpēc vien, ka es nespēju turēt līdzi!
— Mans draugs, — Frona iesāka, apzinādamās, ka runā visu savas cilts ļaužu vārdā, — jūs esat tikpat stiprs kā viņi. Jūs spējat strādāt tikpat smagi kā viņi un panest tikpat daudz. Bet jums ir gaudena sirds. Šie apvidi nav piemēroti cilvēkiem ar gaudenu sirdi. Jūs nespējat strādāt kā zirgs tikai tāpēc vien, ka negribat. Tālab šim novadam jūs neesat vajadzīgs. Ziemeļiem nepieciešami spēcīgi vīri, tādi, kuriem stipra dvēsele, nevis miesa. Miesai te nav nekādas nozīmes. Tā ka dodieties atpakaļ uz Savienotajām Valstīm! Mēs jūs te negribam. Ja paliksiet, jūs iesiet bojā; un kas tad notiks ar jūsu sievu un bērniņiem? Pārdodiet visu iegādāto ceļojuma mantību un brauciet atpakaļ! Pēc trim nedēļām jūs varat būt jau mājās. Palieciet sveiks!
Frona izgāja cauri Aitu Apmetnei. Kaut kur augšā kalnos kāda pazemes ūdens baseina ilgi krātais spiediens bija uzlauzis un sašķēlis gabalos milzu šļūdoni, kas tagad gāza simtiem tūkstošu tonnu ledus un ūdens lejup pa klinšaino aizu. Taka vēl bija gluma no plūdu pamestajām gļotām, un cilvēki izmisuši rakājās sagāztu telšu un mantu glabātavu gružos un gruvešos, šur tur viņi raka drudžainā steigā, bet sastingušie līķi takas malā mēmi apliecināja šā darba nepieciešamību. Pārsimt jardu tālāk plūdi netraucēti turpināja savu graujošo darbu. Cilvēki, atbalstījuši nesamos pret akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens, uz brīdi apstājās bēgšanā, lai kaut cik atvilktu elpu, un tad atkal klupdami un slīdēdami ar pūlēm ste- berēja tālāk.
Pusdienas saule sveilēja akmens stabu «Svari». Mežs šeit jau bija uzdevis cīņu par eksistenci — un augāja nesegtās klintis atstaroja apdullinošu svelmi. Abās pusēs pacēlās zemes vaļņi ar ledus svēdrām, kaili un trauksmaini savā kailumā. Pāri visam slējās negaisu plosītais Cilkuts. Pa tā vientulīgi drūmo, izroboto nogāzi tievā virknītē gausi virzījās augšup cilvēki. Šī virknīte bija bezgalīga. Tā sākās tālu lejā pie pundurkrūmāja robežas, kā tumša svītra stīdza pāri žilbinošajai ledāja joslai un tad defilēja garām Fronai, kas, ceļmalā sēdēdama, ieturēja maltīti. Tālāk cilvēku virkne devās augšup pa stāvo krauju, tālumā kļūdama arvien sīkāka un smalkāka, līdz pēdīgi, samudžinājusies un izlocījusies kā skudru stidziņa, izzuda aiz pārejas kores.