Fronai turp raugoties, viņas acu priekšā Cilkuts ietinās kūpošos, bangojošos miglas mākuļos, un pār rosīgajiem pigmejiem aurodams brāzās lietus un krusas negaiss. Dienas gaisma satumsa, un iestājās dziļš mijkrēslis, taču Frona zināja, ka kaut kur tur augšā garā skudru vērze, pretodamās vēja brāzmām, nemitīgi turpina kāpt un rāpties arvien tuvāk debesīm. Sī doma par cilvēka senseno nepārvaramo tieksmi valdīt pār dabas spēkiem viņu pāršalca ar līksma satraukuma trīsām, un Frona pievienojās cilvēku virknei, kas aizmugurē iznira no negaisa mutuļiem un priekšā atkal pazuda negaisa brāzmās.
Cauri pārejas aizai pretī miglas viesuļiem viņa rāpās elsodama, tad, ar kājām un rokām tverdamās pie lavas izciļņiem, nokāpa pa Čilkuta varenā senča — izdzisuša vulkāna sadēdējušām iekšsienām un nonāca klajā krastā pie ezera, kas pildīja senā krātera dibenu. Ezers bija sirdīgs, pa to joņoja balti putu vainagi, un, kaut gan krastā simtiem mantām pildītu glabātavu gaidīja pārcelšanu, neviena laiva neslīdēja pār viļņiem ne šurp, ne turp. Uz klintsbluķa stāvēja ļodzīgs, no kārtīm saslaistīts karkass, pārvilkts ar saeļļotu buraudeklu. Frona sameklēja šīs mītnes īpašnieku, zaļoksnēju puisi ar atklātu seju, skadrām, melnām acīm un enerģiski izvirzītu zodu. Jā, šis esot pārcēlājs, bet šodien šis nestrādājot, ezers esot pārāk ban- gains piekrautām laivām. Viņš ņemot divdesmit piecus dolārus no pasažiera, bet šodien viņš nevienu nevedīšot. Vai tad šis neesot teicis, ka pārāk bangains? Tieši tādēļ.
— Bet mani taču jūs, cerams, pārvedīsiet? — viņa vaicāja. . «
Puisis papurināja galvu un paraudzījās pāri ezeram.
— Viņā malā viļņi ir vēl lielāki, nekā jūs redzat šeit. Pat lielās dēļu laivas netiek galā. Iepriekšējo laivu, kas mēģināja pārcelt partiju nastu nesēju, vējš aizdzina pāri uz rietumu krastu. Mēs tos skaidri varējām saredzēt. Bet no turienes nav nevienas takas, kas vestu apkārt ezeram, tā ka tiem vajadzēs tur mitināties, kamēr pūtiens pārstās.
— Tomēr tie ir izdevīgākā situācijā nekā es. Visa mana apmetnes mantība atrodas Laimīgajā Apmetnē, un es nekādi nevaru palikt šeit. — Frona pievilcīgi pasmaidīja, taču viņas smaidā nebija uzmācīga lūguma, ne ēnas no sievišķīgas nevarības, kas apelē pie vīriešu dzimuma spēka un bruņnieciskuma. — Groziet nu savu apņemšanos un pārvediet mani pāri!
— Nē.
— Es jums maksāšu piecdesmit dolārus.
— Es taču teicu — nē.
— Bet ticiet man, es nemaz nebaidos.
Jaunekļa acis nikni uzliesmoja. Viņš strauji pasviedās pret meiteni, bet tūdaļ apdomājās un neizrunāja vārdus, kas lauzās uz lūpām. Frona atģidās, ka neviļus aizvainojusi puisi, un jau gribēja taisnoties. Bet arī viņa tūdaļ apdomājās un cieta klusu, jo bija uzminējusi jaunekļa raksturu un atskārta, ka šis, iespējams, ir vienīgais ceļš, kā sasniegt savu nodomu. Abi kādu brīdi stāvēja, augumus saliekuši pret vēju, kā jūrnieki uz sašķiebušās kuģa klāja, un nepiekāpīgi raudzījās viens otram acīs. Puiša slapjās matu sprogas bija pielipušas pie pieres, bet meitenes cirtas garām šķipsnām mežonīgi kulstījās gar vaigiem.
— Nu tad nāciet ar! — Ar sirdīgu grūdienu puisis iestūma ūdenī baidaru un iesvieda tajā airus. — Kāpiet iekšā! Es jūs pārvedīšu, bet ne jau jūsu piecdesmit dolāru dēļ. Jūs maksāsiet parasto taksi, un tas ir viss.
Vētras brāziens satvēra vieglo laiviņu un kā rieksta čaumalu šķērseniski aiznesa savas pārdesmit pēdas sānis. Odens šaltis pār malu cirtās baidarā un nemitīgi apšļāca viņus ar svilinošām lietus gāzmām, tā ka Frona tūdaļ ķērās pie smeļamā kausa.
— Cerams, ka mūs aiznesīs uz rietumu piekrasti, — puisis kliedza, airējot pasviezdamies uz priekšu. — Tad gan jūs būsiet ķibelē! — Viņš dusmīgi pavērās meitenei sejā.
— Nē, — viņa pārlaboja, — tad nepatikšanas būs mums abiem: vajadzēs pavadīt nakti bez telts, bez segām un bez uguns. Starp citu, mūs nemaz nenes uz rietumu krastu.
Viņa izkāpa uz slidenās klints un palīdzēja puisim izcelt buraudekla baidaru un izliet no tās ūdeni. Abās pusēs slējās kailas, slapjas klinšu sienas. Nemitīgi gāzās zemē slapjš sniegs ar lietu, un caur to arvien pieaugošajā krēslā varēja samanīt dažas mantu glabātavas, no kurām strāvoja ūdens.
— Jums jāpasteidzas, — jauneklis aizrādīja, pateicies meitenei par palīdzību, un atkal iegrūda baidaru ūdenī. — No šejienes līdz Laimīgajai Apmetnei ir divas jūdzes pa grūtu ceļu. Ceļā nav neviena koka, tā ka steidzieties gan. Palieciet sveika!
Frona pastiepās un satvēra puiša roku.
— Jūs esat drosmīgs cilvēks, — viņa teica.
— Nu, diezin vai.
Viņš ar uzvijām atbildēja rokas spiedienam, un viņa skatiens pauda apbrīnu.
Laimīgajā Apmetnē, pie mežu līnijas vistālākās robežas, kāds ducis telšu sīksti turējās pie saviem mietiņiem. Pārguruši pēc grūtās dienas, Frona staigāja no vienas telts pie otras. Slapjās svārku krokas smagi kļāvās pie gurdajiem locekļiem, bet vējš viņu neganti raustīja uz visām pusēm. Reiz cauri audekla telts sienai viņa saklausīja kādu vīrieti lamājamies izmeklēti sulīgiem vārdiem un bija pārliecināta, ka tas ir Dels Bišops. Tomēr, palūrē- jusi iekšā, viņa pārliecinājās, ka maldījusies. Tā meitene, veltīgi meklēdama, klīda atkal tālāk, līdz sasniedza pēdējo telti apmetnes malā. Atraisījusi vienu aizklāja saiti, viņa paraudzījās teltī. Sprakšķošas sveces gaismā Frona ieraudzīja vienu vienīgu vīrieti, kas, ceļos nometies, aizrautīgi pūta dūmojošas Jukonas novada krāsns kurtuvē.
IV KODAĻA
Frona atraisīja arī leļākās saites un iegāja teltī. Vīrietis, nemanīdams ienācēju, vēl arvien pūta pavardā. Frona ieklepojās, un viņš pacēla pret meiteni dūmos apsarkušās