Viņš bezpalīdzīgi apklusa. Grozīt radušos situāciju, acīrn redzot, nebija ne mazākās iespējas.
— Vai es šonakt vēl varētu tikt līdz Dziļajam ezeram? — Frona ievaicājās, aiz līdzjūtības pret viņu aizmirsusi savas raizes, bet tad atģidusies pati sāka smieties par saviem vārdiem.
— Jūs taču tumsā nevarat pārbrist pār upi. — Viņš nikni saviebās par šādu meitenes vieglprātību. — Un pa ceļam nav nevienas apmetnes.
— Vai tad jūs baidāties? — Frona apvaicājās ar vieglu izsmiekla pieskaņu.
— Ne jau sevis dēļ.
— Nu, tādā gadījumā es domāju, ka varu likties gulēt.
— Es varētu pasēdēt nomodā un pieskatīt, lai uguns neizdziest, — viņš pēc īsa klusuma brīža ierosināja.
— Kas par blēņām? — meitene izsaucās. — It kā tādā veidā jūsu stulbie morāles aizspriedumi būtu pasargāti! Mēs taču neatrodamies civilizētā pasaulē. Te ir ceļš uz Ziemeļpolu. Liecieties gulēt!
Viņš paraustīja plecus par zīmi, ka padodas.
— Labs ir. Kas tad man tagad būtu jādara?
— Protams, jāpalīdz iekārtot man gultu. Maisi samesti šķērsām. Pateicos, ser, bet mani kauli un muskuļi nebūs ar to mierā. Šitā… Pagrieziet maisus, lūk, šādi!
Sekodams Fronas norādījumiem, viņš sakrāva maisus gareniski divās rindās. Starp tiem palika neērta sprauga ar maisu stūru pikučiem pa vidu, bet viņa tos pieblīvēja ar cirvja pietu un tādā pašā veidā noplacināja arī maisu sānu apaļumus, tā aizpildot spraugu. Tad viņi trīskārši salocīja segu un ieklāja garenās ieplakas dibenā.
— Hm! — vīrietis murdēja pats pie sevis. — Tagad es saprotu, kāpēc man bija tik neērta guļa. Jādara šitā!
Un viņš steigšus vien saguldīja arī savus maisus tādā pašā veidā.
— Skaidri redzams, ka'jūs pie šejienes ceļojumiem neesat radis, — viņa paskaidroja, izklādama virsējo segu un atsēzdamās uz tās.
— Laikam gan ne, — viņš atteica. — Bet ko tad jūs zināt par šejienes ceļojumu paņēmieniem? — viņš pēc brītiņa norūca.
— Pietiekami, lai tiktu galā, — viņa izvairīgi atbildēja, izņemdama no siltumkrāsns sauso malku un ielikdama tās vietā slapjo.
— Paklausieties tikai! Ir gan negaiss! — viņš izsaucās. — Tas kļūst arvien negantāks, ja vien tas vispār iespējams.
Telts šūpojās no vēja brāzmām, buraudekls dobji dunēja pie katra grūdiena, bet lietus ar krusu dārdināja pa virsējo segumu tā, it kā izlūkošanas sadursmes jau būtu izvērtušās par īstu kauju. Pieklusuma brīžos varēja dzirdēt ūdens strūklas tekam pa sānsienām, it kā tur šalktu nelieli ūdenskritumi. Viņš aiz ziņkāres pastiepās un pieskārās slapjajam jumta pārsegam. Acumirklī no pieskāriena vietas nolija ūdens šalts tieši uz pārtikas kastes.
— Tā nedrīkst darīt! — Frona izsaucās, pielēkusi kājās. Viņa pielika savu pirkstu tai pašā vietā un, cieši spiezdama pie audekla, novilka to līdz pat sānsienai. Sūce acumirklī pārstāja tecēt. — Tā, zināt, nedrīkst darīt! — viņa pārmetoši teica.
— Ak tu kungs! — skanēja viņa atbilde. — Un jūs šodien esat atnākusi visu ceļu no Daijas? Vai tad neesat galīgi stīva?
— Mazliet gan, — viņa vaļsirdīgi atzinās. — Un samiegojusies …
Ar labu nakti, — Frona pēc dažām minūtēm uzsauca, ar baudu izstiepdamās zem siltajām segām. Bet vēl pēc stundas ceturkšņa viņa izsaucās: — Ak, paklausieties! Vai jūs vēl nomodā?
— Jā, — vīrieša balss no krāsns viņas puses skanēja apslāpēti. — Kas ir?
— Vai jūs skalus saplēsāt?
— Skalus? — viņš miegaini pārjautāja. — Kādus skalus?
— Ko rīt no rīta iekurt krāsni, protama lieta. Tā ka celieties augšā un saplēsiet!
Vīrietis, ne vārda neiebildīs, paklausīja, taču viņš vēi nebija galā, kad Frona jau viņu vairs nedzirdēja.
Kad Frona rītā atvēra acis, gaisā jau smaržoja neizbēgamais šķiņķis. Diena bija uzaususi un vētra norimusi. Valgā saule priecīgi apmirdzēja galīgi izmirkušo apkaimi un iespīdēja pa plaši atmesto aizklāju spraugu. Darbs jau bija sācies, un saiņiem apkrautu ļaužu pulciņi gāja garām cits pēc cita. Frona pagriezās uz otriem sāniem. Brokastis bija gatavas. Viņas saimnieks nupat bija ielicis siltumkrāsniņā šķiņķi ar ceptiem kartupeļiem un patlaban noņēmās, ar divām malkas šķilām balstīdams durvju aizklāju, lai tas stāvētu vaļā.
— Labrīt! — Frona sveicināja.
— Labsrīts arī jums, — viņš atbildēja, pieceldamies kājās un paņemdams ūdens spaini. — Es nemaz neapjautāšos, vai esat labi gulējusi, jo zinu, ka gulējāt labi.
Frona pasmējās.
— Es aiziešu pēc ūdens, — viņš pieklājīgi paskaidroja.
— Un, kad es atgriezīšos, ceru ieraudzīt jūs saposušos brokastošanai.
Pēc brokastīm, sildīdamās piesaulē, Frona saskatīja labi pazīstamu cilvēku pūlīti virknē soļojam pa taku no Krātera ezera puses. Viņa sasita plaukstas.
— Tur jau nāk mana bagāža, un Dels Bišops, jādomā, būs nokaunējies pār visu ģīmi, ka nav laikā ieradies. — Pagriezusies pret vīrieti un kārdama pār plecu fotoaparātu un mugursomu, viņa turpināja: — Tā ka nu man jāsaka ardievu un liels paldies par jūsu laipnību.
— O, nav par ko, nav par ko. To nemaz nav vērts pieminēt. Es jau to pašu būtu darījis kura katra …
— Arī varietē mākslinieces labā!
Viņš pārmetoši paskatījās, taču turpināja:
— Es jūsu vārdu nezinu un arī nevēlos zināt.
— Es gan nebūšu tik cietsirdīga, jo es zinu jūsu vārdu, MISTER VENS KORLIS! Es to, protams, izlasīju uz kuģa bagāžas birkām, — viņa paskaidroja. — Un es vēlētos, lai jūs mani apciemojat, kad būsiet Dausonā. Mans vārds ir Frona Velza. Palieciet sveiks!
— Vai jūsu tēvs nav Džeikobs Velzs? — viņš sauca tai pakaļ, kad meitene viegliem soļiem skrēja uz taku.