Viņa pagrieza galvu atpakaļ un pamāja.
Taču Dels Bišops nebija ne nokaunējies, ne arī pat nobažījies. «Velzi vienmēr krīt uz kājām un uz mīkstas vietas,» viņš bija sevi mierinājis, iepriekšējā vakarā aizmig- dams. Bet viņš bija noskaities — «nikns kā deviņi velni», kā pats izteicās. ,
— Labs rīts! — viņš sveicināja. — Pēc jūsu sejiņas jau ir skaidrs, ka arī bez manas palīdzības esat ērti izgulējusies.
— Cerams, jūs nebijāt ļoti noraizējies? — Frona jautāja.
— Noraizējies? Par Velzu? Kurš ta? Es, vai? Kas vēl nebūs! Biju pārāk aizņemts, jo stāstīju Krātera ezeram, ko es par viņu domāju. Ūdens man nepatīk, to es jums jau teicu. Viņš vienādiņ ar mani izspēlē kādu nelietību, bet es no tā tomēr nebaidos.
— Ēi tu, Pīt! — viņš sauca, pievērsies indiāņiem. — Pieliek soli! Tā ka pusdienlaikā jūs jau būtu pie Linder- mana!
«Frona Velza?» Venss Korliss nebeidza dudināt pats pie sevis.
Viss notikušais viņam šķita kā sapnis, un viņš par tā patiesību pārliecinājās tikai tad, kad pagriezies noraudzījās uz aizejošās meitenes stāvu. Dels Bišops ar indiāņiem jau bija pazuduši skatienam aiz klintssienas. Frona patlaban gāja gar tās piekāji. Saule viņu apmirdzēja visā spožumā, un pret melni noēnoto klintssienas fonu viņa šķita starojam. Viņa pavicināja savu alpīnistu spieķi, bet, kamēr viņš sveicienam norāva cepuri, viņa jau bija apgājusi kraujas šķautni un izgaisusi.
V NODAĻA
Stāvoklis, kādu ieņēma Džeikobs Velzs, neapšaubāmi bija neparasts. Viņš bija gigantiska apmēra tirgonis zemē, kur komercija vispār nepastāv, viņš bija nobriedis deviņpadsmitā gadsimta produkts, bet veiksmīgi darbojās sabiedrībā, kas bija tikpat primitīva kā Vidusjūras vandāļu kopiena. Būdams rūpniecības magnāts un izcils monopolists, viņš valdīja pār visneatkarīgāko ļaužu kopumu, kāds vien jel kādreiz sapulcējies no visām zemes malām. Būdams saimnieciski noskaņots misionārs un apustulis Pāvils ar tirdznieciskām tendencēm, viņš sludināja mācību par to, kā izmantot izdevību un izlietot spēku. Viņš ticēja, ka cilvēkam tiesības ir dabas dotas, pats bija demokrātijas auklējums un pakļāva visus pārējos savai absolūtajai varai. Džeikoba Velza valdība, kas darbojas Džeikoba Velza labā un Džeikobam Velzam piederošās tautas labā, — tāds bija viņa nerakstītais evaņģēlijs. Pats savām rokām viņš bija veidojis savu domīniju, līdz pēdīgi pārvaldīja īpašumu, kas lielāks par duci Romas provinču. Pēc viņa rīkojuma simttūkstoš jūdžu plašā teritorijā gan uzplūda, gan atplūda iemītnieku paisuma viļņi, pēc viņa gribas uzradās un izzuda pilsētas.
Taču viņš bija no vienkāršajiem ļaudīm. Zemes gaisu viņš pirmoreiz ieelpoja atklātā prērijā pie Plates upes — virs galvas pletās zila debess, bet apakšā zem kuslā, kailā ķermenīša klājās zaļā zemes zāle. Tiklīdz atvēra acis, pašus pirmos viņš skatīja zirgus, kas, vēl arvien apsegloti, maigi rāmā pārsteigumā vēroja notiekošo brīnumu, jo Džeikoba tēvs traperis bija nogriezies no takas tikai tāpēc, lai viņa sieva vienā mierā varētu laist pasaulē mazuli. Labi ja stunda bija pagājusi, kad tie abi, tagad jau trijatā, atkal sēdēja seglos un pilnos auļos centās panākt pārējos traperus. Viņu dēļ grupa neaizkavējās, laiks zaudēts netika. No rīta Džeikoba māmuļa jau gatavoja brokastis virs apmetnes ugunskura, un līdz saulrietam viņi nojāja jūdzes piecdesmit.
Džeikoba tēva — trapera dzimta bija cēlusies no enerģiskajiem velsiešiem, kas pamazām bija pārceļojuši uz jaunnodibināto Ohaio štatu no stāvgrūdām pārpildītajiem Austrumu novadiem, bet māte — no Ontario štatā apmetušos īru emigrantu ģimenes aizmaldījusies meita. No abām pusēm zēns bija mantojis ceļošanas kāri, drudžainu tieksmi darboties un dzīvē visu izbaudīt līdz pat galam. Pirmajā mūža gadā, kamēr kājas vēl nebija iemācījušās ceļu staigāt, Džeikobs Velzs zirga mugurā noceļoja tūkstoš jūdžu pa mežonīgiem apgabaliem un pārziemoja mednieku būdā pie Ziemeļu Sarkanās upes iztekām. Viņa pirmais apavs bija mokasīni, pirmais kārums — aļņa tauku pikucis. Kad bija jau iemācījies vispārināt savas atziņas, viņš uzskatīja, ka pasaule sastāv no milzīgiem klajumiem un baltiem plašumiem, to apdzīvo indiāņi un baltie mednieki, tādi kā viņa tēvs. Pilsēta — tas ir briežādas telšu puduris, tirdzniecības faktorija — civilizācijas sēdeklis, bet faktors — pats dievs tas kungs visaugstākais. Ezeri un upes eksistē galvenokārt tāpēc, lai cilvēki varētu tās izmantot ceļošanai. No šī viedokļa raugoties, zēns palika nesaprašanā par kalnu nozīmi, taču savā klasifikācijā viņš iedalīja tos pie neizskaidrojamiem faktiem un vairāk par tiem neinteresējās. Cilvēki dažreiz nomirst. Taču cilvēku gaļa ēšanai nav laba un viņu āda ir nevērtīga — laikam tāpēc, ka viņiem nav spalvu kažoka. Toties zvērādas ir ļoti dārgas, un par dažiem saiņiem zvērādu cilvēks var nopirkt visu pasauli. Dzīvnieki ir radīti tāpēc, lai cilvēki tos ķertu un dīrātu. Viņš nesaprata, kāpēc ir radīti cilvēki — ja nu varbūt vienīgi faktora vajadzībām.
Zēnam kļūstot vecākam, šo jēdzienu novērtējums mainījās, taču pats atziņas process bija un palika nebeidzams naivu priekšstatu un izbrīna pilnu konstatējumu jūklis. Tikai tad, kad Džeikobs Velzs bija jau pieaudzis vīrs un izbraukājis pusi Savienoto Valstu pilsētu, viņa acīs izdzisa bērnišķā izbrīna izteiksme un tās kļuva vienīgi vērīgas un modras. Zēna gados pirmoreiz nonākdams saskarsmē ar pilsētām, viņš gan grozīja savus līdzšinējos parādību novērtējumus, taču tūdaļ pieņēma jaunus vispārinājumus. Cilvēki, kas dzīvo pilsētās, ir mīkstčauļi. Viņu galvās trūkst kompasa adatas, un viņi viegli nomaldās. Tālab tie arī labprātāk dzīvo pilsētās. Tā kā viņi viegli saaukstējas un baidās no tumsas, viņi mēdz gulēt pajumtē un pa nakti noslēdz durvis. Sievietes gan ir mīlīgas un jaukas, taču ar sniegkurpēm pie kājām tās pa dienu necik tālu neaizietu. Visi viņi pārāk daudz pļāpā. Tāpēc arī viņi allaž melo un viņu rokas nespēj veikt nekādu jēdzīgu darbu. Pēdīgi viņš atklāja, ka pilsētās cilvēkiem ir kāda jauna veida vara, ko sauc par krāpšanu. Krāpniekam jā* ! būt absolūti drošam, ka viņa pasākums izdosies, citādi krāpšana neizbēgami nāks atpakaļ pār paša galvu. Krāpšana ir lielisks iestādījums, tikai ar to jāprot rīkoties.