Kaut gan lielāko daļu mūža Džeikobs Velzs pavadīja ; mežos un kalnos, vēlāk viņš tomēr uzzināja, ka pilsētas i nemaz nav tik peļamas, ka cilvēks var dzīvot pilsētā un tomēr būt vīrs. Radušu cīnīties ar dabas spēkiem, viņu aizrāva komerciālās cīņas starp sociālajiem spēkiem. Tirgu un biržu valdītāju lielā vara viņu pārsteidza, tomēr neap- žilbināja, viņš uzmanīgi vēroja un pētīja tos, cenzdamies izprast viņu varenības noslēpumu. Un vēl vēlāk, it kā apliecinādams, ka no Nācaretes var gan nākt kas labs, viņš, būdams pašā vīrietības pilnbriedā, apprecēja pilsētas audzinātu sievieti. Taču kāre izbaudīt visu līdz galam nerima kūsāt viņa asinīs, un pēdīgi viņi ar sievu aizbrauca uz Daijas krastiem, kur viņš meža malā uzcēla lielo baļķu ēku — tirdzniecības faktoriju. Un šeit brieduma gados viņš iemācījās skatīt notikumus no īstā viedokļa un vispārināt sociālās parādības tāpat, kā jau bija vispārinājis dabas parādības. Kā vienas, tā otras pilnīgi iespējams izteikt ar vieniem un tiem pašiem terminiem. Abējas pakļaujas vienādām likumībām, un abējas sludina vienu patiesību. Visas dzīvās radības noslēpums ir sacensība. Tas ir dzīves likums un ceļš uz progresu. Pasaule ir radīta stiprajiem, un vienīgi stiprie arī valda pār to, un tas viss iekļaujas mūžīgā taisnīguma principos. Būt godīgam nozīmē būt stipram. Grēkot nozīmē kļūt vārgam. Krāpt godīgu cilvēku ir negodīgi. Krāpt krāpnieku nozīmē sodīt ar taisnības zobenu. Primitīvais spēks slēpjas rokās, bet mūsdienīgais — galvā. Kaut gan pārvietota citā arēnā, cīņa ir un paliek tā pati senā cīņa. Tāpat kā sensenos laikos, cilvēki cīnās par kundzību uz zemes un par labumiem, ko sniedz šāda kundzība. Tikai zobena vietā nu ir stājusies grāmatvedības virsgrāmata, dzelzīs kaltais bruņinieks at-
4G devis savu vietu eleganti ģērbtam rūpniecības magnātam, bet impērijas politiskās varas centrs pārvietojies uz komerciālo biržu. Mūsdienīgais gribasspēks ir iznīcinājis visus vecos dzīvnieciskos instinktus. Spītīgā zeme pakļaujas vienīgi spēkam. Smadzenes ir varenākas par ķermeni. Visveiksmīgāk pārvarēt pirmatnējos spēkus spēj intelektuāls cilvēks.
Izglītība, ko par tādu pieņemts apzīmēt, Džeikobam Vel- zam nebija nekāda lielā. Lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas pamatiem, ko māte viņam bija ierādījusi apmetnes ugunskura vai sveces gaismā, viņš pats vēlāk diezgan juceklīgi bija pievienojis šādas tādas grāmatu gudrības, tomēr pārāk neapkrāvās ar šo salasīto zinību nastu. Toties viņš veiksmīgi lasīja dzīves grāmatā, jo viņam piemita vienkāršai tautai raksturīgā veselīgas apsvēršanas un iztēles prasme.
Un tā notika, ka Džeikobs Velzs kādu dienu agrā rīta stundā aizgāja pāri Cilkutain un pazuda nezināmajos plašumos. Gadu vēlāk viņš atkal parādījās krievu misijas stacijās, kas grupējās ap Jukonas ieteku Beringa jūrā. Viņš bija nobraucis trīstūkstoš jūdžu lejup pa upēm, daudz ko novērojis un loloja diženus sapņus. Taču viņš turēja mēli aiz zobiem un ķērās pie darba, un kādu dienu ķeburaina, vēderaina tvaikonīša izaicinoši spalgā svilpe salutēja pusnakts saulei dūmakainajā upes posmā pie Jukonas Forta. Tas bija apbrīnojams sasniegums. Kā Džeikobs Velzs to panāca, par to pastāstīt varētu tikai viņš pats, taču, sācis ar neiespējamo, viņš arī turpināja ar neiespējamo, iegādādamies tvaikoni pēc tvaikoņa un dibinādams uzņēmumu pēc uzņēmuma. Viņš cēla tirdzniecības faktorijas un preču noliktavas gar upi un tās pietekām tūkstošiem jūdžu uz visām pusēm. Ar varu viņš iespieda iezemieša rokās baltā cilvēka cirvi, un katrā ciematā, kā arī starp ciematiem pacēlās pēc mēra nokrautas grēdas ar četrpēdu malku viņa tvaikoņu kurtuvēm. Beringa jūrā uz saliņas, kur upe saplūst ar okeānu, viņš ierīkoja lielu sadales staciju un pa Klusā okeāna ziemeļu daļu aizpel- dināja lielos okeāna tvaikoņus, kamēr kantoros Sietlā un Sanfrancisko desmitiem ierēdņu kārtoja un sistematizēja viņa pasākumu grāmatvedību.
Cilvēki plūstin plūda iekšā šajos novados. Līdz šim bads tos arvien atkal bija izdzinis ārā, bet tagad te bija Džeikobs Velzs un viņa pārtikas noliktavas, tā ka cilvēki varēja pārziemot aukstumā un sasalušajās dūņās rakties pēc zelta. Viņš tos visus iedrosmināja, apgādāja ar proviantu, par atlīdzību iegūdams dalību to nospraustajos iecirkņos, un ierakstīja tos sabiedrības reģistros. Viņa tvaikoņi aizveda tos augšup pa Kojokuku līdz Ārktiksiti- jai. Kur vien tikai atklājās iecirknis, kas solīja ieguvumu, tur viņš tūdaļ uzcēla noliktavu un ierīkoja veikalus. Drīz vien tiem sekoja pilsētiņa. Džeikobs Velzs izpētīja apstākļus, spekulēja un sekmīgi vērsa plašumā savu darbības loku. Nenogurdināms, nelokāms, ar tēraudainu vizmu tumšajās acīs — viņš vienlaikus bija visur un darīja visu. Ja atklāja kādu jaunu upi, viņš brauca atklājēju priekšgalā — un aiz tiem jau steidzās viņa kuģi ar pārtikas kravu. Ārpasaulē viņš izcīnīja sīvas cīņas ar dažādu tirdzniecisku kombināciju palīdzību, bija biedrs dažādās sabiedrībās uz visas zemeslodes un piespieda lielās transportfirmas atvēlēt viņam speciālus diferencētās muitas tarifus. Iekšējos novados viņš tirgojās ar miltiem, ar segām, ar tabaku, būvēja kokzāģētavas, nosprauda būvlaukumus nākamajām pilsētām un meklējās pēc vara, dzelzsrūdas un akmeņoglēm, bet, lai viņa zeltrači būtu labi apgādāti, viņš iztaustīja visus arktiskos apgabalus līdz pat Sibīrijai, uzpērkot tur iezemiešu darinātās sniegkurpes, kažokādu parkas un citus ziemas apģērbus.