Viņš nesa uz saviem pleciem visu novadu, vēroja tā vajadzības un darīja tam nepieciešamos darbus. Ikviena unce novadā iegūto zelta smilšu izgāja caur viņa rokām, tāpat arī ikviena pastkartīte un akreditīvs. Viņš veica bankas un biržas operācijas, viņš pārvadāja un sadalīja novada pastu. Džeikobs Velzs necieta konkurenci, plēsonīgos peļņas medniekus viņš aizvajāja, bet karot kārajiem sindikātiem piedraudēja un, ja tie nepakļāvās, piepildīja savus draudus un sagrāva tos. Bet ar visu to Džeikobs Velzs atrada gan laiku, gan iespēju gādāt par savu meitenīti, kas auga bez mātes, mīlēt viņu un sagatavot stāvoklim, kādu bija viņas dzīvei sagādājis.
VI NODAĻA
— Tātad es, kapteini, uzskatu, ka mums ir tīšuprāt jāpārspīlē situācijas nopietnība. — Džeikobs Velzs palīdzēja savam viesim uzvilkt milzīgo kažoku un tad turpināja: ~ Nevis tāpēc, ka situācija nebūtu nopietna, bet tāpēc,
lai tā nekļūtu vēl nopietnāka. Kā jūs, tā es — mēs abi savā laikā jau esam tikuši galā ar bada apstākļiem. Mums viņi jāiebaida, pie tam tūlīt pat, kamēr vēl nav par vēlu. Ja pieci tūkstoši cilvēku aizies no Dauso- nas, tad pārējiem pārtikas pietiks. Lai tikai šie pieci tūkstoši aiznes ziņu par badu uz Daiju un Skagveju, tie aizturēs vēl piecus tūkstošus, kas pa ledu būtu drāzušies šurp.
— Pilnīgi pareizi! Varat rēķināties ar policijas visciešāko atbalstu, mister Velz. — Runātājs, sirms, smagnējs vīrs ar enerģisku seju un militāru stāju, uzslēja apkakli un uzlika roku uz durvju tverekļa. — Esmu jau ievērojis, ka jaunatnācēji sāk pārdot ceļa krājumus un pērk suņus, — un par to visu jāpateicas jums. Ak kungs! Tā tik būs drūzmēšanās un bēgšana, tiklīdz upe aizsals un izveidosies ledusceļš! Un ikviens, kas pārdos tūkstoš mārciņu pārtikas un dosies projām, atvieglos problēmu par viena tukša vēdera tiesu, piepildīdams vēderu kādam citam no tiem, kas paliks. Kad «Lora» izbrauc?
— Šorīt ar trīssimt cilvēkiem, kuriem trūkst pārtikas. Vēlētos, kaut tie bijuši trīs tūkstoši!
— Uz to es saku āmen. Starp citu, kad tad ieradīsies jūsu meita?
— Kuru katru dienu. — Džeikoba Velza acis atkusa. — Kad viņa būs ieradusies, es vēlētos, ka jūs atnāktu kādu dienu uz pusdienām un atvestu no kazarmām līdzi dažus jaunus virsniekus. Es gan nezinu, kā viņus sauc, bet tik un tā varat nodot viņiem uzaicinājumu it kā personiski no manis. Es neko daudz neapgrozos sabiedrībā — nav jau laika, bet man gribētos, lai meitene patīkami izklaidējas. Tikko kā atbraukusi no Savienotajām Valstīm un Londonas, nav nekāds brīnums, ka viņa te jutīsies vientuļa. Jūs taču saprotat.
Džeikobs Velzs aizvēra durvis, atsēdies atgāza krēslu atpakaļ un salika kājas uz kamīna restēm. Vibrējošajā gaisa strāvā virs liesmām viņam uz mirkli šķita pavīdam meitenes tēls, kas izplūzdams pārvērtās jaunas anglosakšu tipa sievietes veidolā.
Durvis atvērās.
— Mister Velz, mani sūta misters Fosters pajautāt, vai viņam jāturpina izdot pārtikas preces pret orderiem, kas parakstīti saņemšanai no noliktavas.
— Protams, mister Smit. Tikai pasakiet viņam, lai apcērp uz pusi. Ja kādam ir orderis tūkstoš mārciņām, lai dod tikai pieci simti.
Viņš aizkūpināja cigāru un atkal atzvēlās krēslā.
— Ser, ar jums vēlas runāt kapteinis Makgregors.
— Lūdz iekšā!
Kapteinis Makgregors iesoļoja istabā un palika stāvam saimnieka priekšā. Jau kopš bērnības uz šā jaunā skota pleciem bija smagi gulējusi Jaunās Pasaules skarbā roka, taču ikvienā raižu vilktajā grumbā viņa sejā bija ierakstīts patiess godīgums, bet izvirzītais žoklis skatītāju brīdināja, ka godīgums ir vislabākā politika, — katrā ziņā tādam skatītājam, kurš varbūt vēlētos uzsākt ķīviņu ar šā žokļa īpašnieku. Šo brīdinājumu vēl papildus apstiprināja iesānis nošķiebtais, aizlauztais deguns, kā arī gara rēta, kas stiepās pāri visai pierei un izzuda sarmas skartajos matos.
— Pēc stundas, ser, mēs atlaižam galus, un es atnācu saņemt pēdējos norādījumus.
— Labi. — Džeikobs Velzs ar visu krēslu pagriezās pret apmeklētāju. — Kapteini Makgregor!
— Klausos!
— Man šoziem bija jums paredzēts cits darbs, tomēr es grozīju savu lēmumu un izvēlējos jūs braucienam ar «Loru». Vai varat uzminēt, kāpēc?
Kapteinis Makgregors pasvārstīja augumu no vienas kājas uz otru, un acu kaktiņos viņam ievilkās viltīga smaida rieviņas.
— Jādomā, būs grūtības, — viņš norūcās.
— Vairāk piemērotu cilvēku par jums es nemaz nevarētu sameklēt. Misters Ballijs sniegs jums detalizētu instrukciju, kad jau būsiet uz kuģa. Es jums gribu pateikt tikai šo: ja mēs nevarēsim aizbaidīt no novada pietiekami daudz cilvēku, tad Jukonas Fortā būs liela vajadzība pēc katras pārtikas mārciņas. Vai sapratāt?
— Sapratu.
— Tātad nekādas izšķērdības! Jūs aizvedīsiet sev līdzi trīssimt cilvēku. Ir izredzes, ka divtik daudz aizies pie jums kājām, tiklīdz upe būs aizsalusi. Tā ka pa ziemu jums būs barojams kāds tūkstotis cilvēku. Nosakiet viņiem devas — devas pēc padarītā darba — un pieraugiet, lai strādā dūšīgi! Lai cērt kurtuves malku, sešus dolārus par kordu, un nokrauj krastā, kur var piestāt tvaikoņi. Kurš nestrādā, tam nedot devu! Vai sapratāt?