— Manā amatā nepieciešama. Starp jums, haizivīm, bez tādas gals klāt. Ak es esot pirāts? Bet jūs paši — sablīvējuši tūkstoš pasažierus kā siļķes mucā! Plēšat no tiem divkāršu pirmās klases taksi, barojat ar starpklāja braucēju pārtiku, un lažas tiem gulēšanai kā cūku midzeņi! Bet es esot pirāts, ko tu neteiksil
Vīrs ar sarkanu seju pārliecās pār augšklāja reliņu un neganti iebaurojās:
— Es pieprasu, lai manu bagāžu nogādā krastā! Nāciet augšā, mister Tērston! Tūlīt! Uz līdzenas vietas! Mani piecdesmit poniji cits citam krēpes nograuzuši tai jūsu netīrajā ūķī, un plāni jums klāsies, ja nenovedisiet tos malā, cik ātri vien jūsu spēkos. Katra diena man nes tūkstoš dolāru zaudējumu, un to es necietīšu! Vai dzirdat? Necietīšu! Kopš izbraucām no Sietlas dokiem, jūs mani esat dīrājuši kā kaimiņu āzi, bet — velns un elle! — nu vairs tas nav ciešams. Lai mani nesauc par Tedu Fērgu- sonu, ja es neuzsperšu gaisā visu tvaikoņu sabiedrību! Vai dzirdat manus vārdus? Es esmu Teds Fērgusons, un sveikā jūs cauri netiksiet, ja nenāksiet šurp uz ātrāko! Vai dzirdat ar?
— Ak tad pirāts, ko? — laivinieks nerimās burkšķēt pats pie sevis. — Un kurš gan? Es, vai?
Misters Tērstons mierinādams pavēcināja roku pret sar- kanģīmi un atkal pievērsās meičai.
— Man jau būtu paticis pavadīt jūs līdz krastam un aizvadīt līdz pat veikalam, bet jūs pati redzat, cik aizņemti mēs esam. Uz redzēšanos — un laimīgu ceļu jums! Es tūlīt sadabūšu pāris vīru, kas sameklē un aizved jūsu bagāžu. Jūs to saņemsiet veikalā rīt no rīta, tas ir droši.
Meitene viegli a-tspiedās pret viņa roku un iekāpa laivā. No viņas svara caurumainā laivele pēkšņi sazvārojās — un ūdens šļurkstēdams izšļācās caur sānu dēļu spraugām, pieliedams viņas kurpes, taču meiča to uzņēma samērā aukstasinīgi un, apsēdusies uz pakaļgala soliņa, savilka kājas sev apakšā.
— Pagaidiet! — virsnieks iesaucās. — Tā nu tas neiet, mis Velza! Nāciet atpakaļ, un es centīšos atbrīvot jums kādu no mūsu laivām, tiklīdz būs iespējams.
— Vispaprickšu es jūs ieraudzīšu… hm, debesīs, — laivinieks atcirta atgrūzdamies. — Laidiet vaļā! — viņš draudīgi uzbrēca.
Misters Tērstons bija cieši satvēris laivas stūri, bet atalgojumam par savu bruņniecisko rīcību dabūja ar aira menti skaudru sitienu pa pirkstiem. Aizmirsdams visu pieklājību, aizmirsdams pat mis Velzu, viņš nolamājās, pie tam jo sulīgi.
— Uzdrošinos piebilst, ka mūsu atvadīšanās gan drīkstēja būt cildenāka, — viņa uzsauca pār plecu atpakaļ, un pāri ūdens klājam aizburzguļoja viņas skanīgie smiekli.
— Ak tu kungs! — virsnieks nomurmināja, goddevīgi noņemdams cepuri. — Tā tik ir sieviete! — Un viņu pēkšņi pāršalca kaismīgas alkas — viņš būtu vēlējies mūžam skatīt savu atspulgu Fronas Velzas pelēkajās acīs. Viņam trūka analītiķa spēju, tālab viņš nezināja, kas tam par iemeslu, bet to gan zināja, ka kopā ar šo sievieti būtu gatavs iet vai līdz pasaules galam. Viņam uzmācās riebums pret savu profesiju un kārdinājums mest to pie malas, lai brauktu projām uz Klondaiku, kurp devās viņa. Taču viņš pārlaida acis kuģa izvelbtajiern sāniem, ieraudzīja Teda Fērgusona sarkano seju un aizmirsa sapni, ko īsu brīdi bija pasapņojis.
Plikši — vesela ūdens šalts, ko uzšķieda enerģiski darbinātais airis, iešļācās meitenei sejā.
— Ceru, ka nedusmojaties, mis, — viņš atvainojās. — Es jau cenšos, kā protu, bet visai labi neizdodas.
— Tā izskatās gan, — viņa labsirdīgi atteica.
— Nevaru apgalvot, ka es dikti mīlētu jūru, — viņš sarūgtināts piebilda, — bet kauc kur tak man vajag godīgā ceļā sagrabināt kādu dolāru, un likās, ka šitais ceļš nav no sliktākajiem. Ja man kauč bišķīt būtu laimējies, es sen jau atrastos Klondaikā. Es jums pastāstīšu, kā tas iznāca. Pusceļā, pie Vējainās atkares, es pazaudēju visu savu mantību, kad jau biju pārstiepis to pāri kalnu grēdai…
Plīkš! Sļauksl Meitene notrauca ūdeni no sejas un no- drebuļojās, jo dažas šjāces bija notecējušas arī gar viņas silto muguru.
— Jūs esat dūšīga, — viņš to paslavēja. — Jums ir īstā ādere, lai dzīvotu šitamā' novadā. Vai dosieties tālāk ar?
Viņa priecīgi pameta ar galvu.
— Jums paveiksies. Bet es, kā jau teicu, pazaudējis visu ceļa mantību, griezos atpakaļ uz piekrasti, jo biju spiests sagādāt to no jauna. Tāpēc jau es ar plēšu tik augstas takses. Bet ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka lieku jums maksāt tik daudz. Neesu jau sliktāks par tiem pārējiem, nudien ne, mis. Man tak nācās sableķot veselu simtu par šito veco toveri, kurš štatos nebūtu ne desmit dolāru vērtē. Katrā vietā savas cenas. Tur tālāk pie Skagvejas takas pakavu naglas nāk ceturtdaļdolāra gabalā. Cilvēks pieiet pie letes un pasūta viskiju. Viskijs — pusdolāru. Nu, viņš iemet savu viskiju, pasviež divas pakavu naglas — un lieta kārtībā. Pret pakavu naglām neviens iebildumus neceļ. Tās tur ir naudas vietā.
— Jums jābūt drosmīgam puisim, ja pēc tādas pieredzes vēl uzdrīkstaties doties uz šiem novadiem. Vai jus man nepateiktu savu vārdu? Varbūt mēs tur, Iekšzemē, vēl satiekamies.
— Kurš ta? Es, vai? Nu, es esu Dels Bišops, sīkais zelt- racis. Bet, ja mums kādreiz gadīsies tur sadurties, tad paturiet prātā, es jums nežēlošu savu pēdējo kreklu… tas ir, paturiet prātā, ka mans pēdējais maizes kumoss tiks atdots jums.
— Pateicos, — viņa atbildēja, mīļi pasmaidīdama, jo augstu vērtēja visu, kas nāk no tīras sirds.
Viņš uz brīdi pārstāja airēt, lai no ūdens, kas skalojās ap kājām, izzvejotu vecu konservu bundžu.
— Jūs gan varētu pasmelt ūdeni, — viņš norīkoja, pa- sviezdams tai bundžu. — Pēc tās pēdējās spaidīšanas ūdens sūcas laivā vēl trakāk.
Frona nemanāmi pasmaidīja, sarotīja augšup svārku stērbeles un noliekusies ķērās pie darba. Ikreiz, kad laivas gals ienira vilnī, ledāju rakstiem greznotie pakalni pie apvāršņa šķita ceļamies un grimstam kā milzu bangas. Brīžam viņa, muguru pūtinādama, atslējās, pavēroja ļaužu mudžas pildīto krastu, uz kuru tie īrās, un tad atkal paskatījās uz jūras līča atzaru, kas iesniedzās dziļi sauszemē un kur noenkuroti stāvēja kādi divdesmit lieli tvaikoņi. No katra tvaikoņa uz krastmalu un atpakaļ nepārtrauktās virtenēs braukāja gan lielas platdibenes un barkasi, gan baidaras un citas sīkas visdažādākā veida laiveles. Cilvēks — nenogurstošais darbonis, kas sīksti turas pretī naidīgajai videi, viņa domāja, pieminēdama savus skolotājas, kuru gudrības bija krājusies gan auditorijās, gan naksnīgās nodarbību stundās. Viņa bija sava laikmeta briedināts bērns un skaidri saprata, kas ir materiālā pasaule un kas tajā norisinās. Un viņa mīlēja šo pasauli un dziļi cienīja to.