Kādu laika sprīdi klusumu pārtrauca vienīgi Dela Bi- šopa airu ritmiskie plunkšķi, bet tad viņam kaut kas iekrita prātā.
— Bet savu vārdu jūs man nepateicāt, — viņš smalkjūtīgi un pašapmierināti aizrādīja.
— Mani sauc Velza, — meitene atbildēja. — Frona Velza.
Laivinieka sejā atspoguļojās dziļa godbijība, kas vērtās arvien bijīgāka.
— Jūs — esat — Frona — Velza? — viņš lēnām izrunāja, skaidri atdalīdams vārdus. — Vai Džeikobs Velzs nav jūsu tētuks?
— Jā, es esmu Džeikoba Velza meita — un priecājos jums pakalpot.
Laivinieks savilka lūpas, gari un saprotoši nosvilpās un pārtrauca airēšanu.
— Tūdaļ rāpieties atpakaļ uz pakaļējā soliņa un izvel- ciet kājas no ūdens, — viņš norīkoja. — Un to bundžu pasviediet man!
— Vai tad es nemāku smelt pietiekami labi? — viņa apskaitusies noprasīja.
— Uja, ko jūs! Jūs strādājat lieliski. Bet, bet, ja jūs esat… esat…
— Esmu tieši tāda pati kā pirms tam, kad jūs vēl nezinājāt, kas es esmu. Tā ka turpiniet airēt — tā ir jūsu darba daļa, bet es gādāšu par savējo.
— Oho, jūs gan esat dūšīga! — viņš sajūsmināts no- murdēja un no jauna iegula airos. — Tātad Džeikobs Velzs ir jūsu tētuks? Man gan vajadzēja to uzreiz iedomāties!
Kad viņi bija sasnieguši smilšaino liedagu, ko pieblīvēja visdažādāko preču kaudzes un cilvēku gūzma, Frona vēl pakavējās tieši tik ilgi, lai paspiestu roku savam pārcēlājam. Un, kaut gan tā, protams, bija visai neparasta rīcība no pārcēlāju nolīgušas sievietes puses, Dela Bišopa acīs tā šķita pilnīgi saderamies ar īaktu, ka šī sieviete ir Džeikoba Velza meita.
— Paturiet prātā, mans pēdējais maizes kumoss tiks atdots, — viņš vēlreiz apliecināja, nelaizdams vaļā meitenes roku.
— Un arī jūsu pēdējais krekls — to nepiemirstiet!
— Nē, jūs gan esat… esat… varens skuķis! — viņš gluži negribot izgrūda šo vārdu, pēdējo reizi saspiezdams Fronas roku. — Jā, nudien!
Fronas pastrupie svārki netraucēja auguma kustības, un viņa, patīkami pārsteigta, ievēroja, ka jau atmetusi žiglo tipināšanu, kas tik raksturīga pilsētu trotuāru minējām, un iet slaidiem, viegliem, līganiem soļiem, kādi veidojas tikai tālos ceļos un kādus iegūst tikai pēc smagiem darbiem un grūtiem pūliņiem. Ne viens vien zelta meklētājs, kas pameta vērīgu skatienu uz viņas potītēm un kāju lieliem pelēkās getrās, nonāca pie tādas pašas atziņas kā Dels Bišops. Un ne viens vien tad paraudzījās augšup arī sejā, bet pēc tam skatījās vēl un vēlreiz, jo viņas skatiens bija atklāts un biedriski sirsnīgs, bet acīs slēpās vārs vizmojums, kas trīsuļoja uz smaida robežas: tiklīdz pasmaidīja tas, kas viņu uzlūkoja, smaids atausa arī viņas acīs. šis smaida vizmojums bija bezgala daudzveidīgs — te jautrs, te līdzjūtīgs, te līksms, te zobgalīgs, tajā netrūka nevienas nianses. Brīžam šis vizmojums pārplūdināja visu seju — un tikai tad varēja pamanīt, ka tas rodas no smaida viņas acīs. Un allaž tas bija atklāts un biedriski sirsnīgs.
Fronai bija daudz iemeslu smaidiem, kamēr viņa steidzīgiem soļiem spraucās caur cilvēku drūzmu smilšainajā liedagā un tad pāri norai devās uz baļķu māju, ko bija rādījusi misteram Tērstonain. Laika rats te šķita atripojis atpakaļ, jo pārvietošanās un transporta paņēmieni še atkal bija tādi paši kā vissenākajos laikos. Cilvēki, kas savu mūžu nebija turējuši rokā neko vairāk par sīku iepirkumu sainīti, tagad bija kļuvuši nastu nesēji. Viņi vairs nestaigāja, stalti izslējušies-pret sauli, bet gāja salīkuši, galvas pret zemi nodūruši. Muguras visiem bija ielikušas no saiņu stiepšanas, bet uz pleciem jau sāka veidoties siksnu uzberztas tulznas. Viņi grīļojās aiz neierastās piepūles, kājas ļodzījās kā piedzērušiem un streipuļoja savmalu kura, līdz pēdīgi saules spožums acu priekšā satumsa un nesējs ar visu nastu nogāzās ceļmalā. Citi bija sakrāvuši savas mantiņas divriču ķerrās un nu, klusībā līksmodamies, sparīgi vilka tās uz priekšu, taču iestrēga pirmajā pagriezienā, kur ceļu bija aizsprostojuši lieli, apaļi laukakmeņi. Tad viņi bija spiesti vēlreiz pārvērtēt ceļošanas paņēmienus Aļaskā un vai nu pameta ķerru, kur gadījās, vai arī aizripināja to atpakaļ uz piekrasti, lai par pasakainu cenu pārdotu pašam pēdējam no malā izkāpušajiem. Zaļknābji, apjozušies ar Kolta revolveru, patronu un medību dunču arsenālu mārciņu desmit svarā, braši aiz- kātoja augšup pa taku, taču drīz vien gausi zvāļojās atpakaļ, bezcerīgā izmisumā sēdami uz visām pusēm revolveru, patronu un dunču krusu. Tā šie Ādama dēli elsdami pūzdami, sūrus sviedrus liedami, cieta par Ādama grēkiem.
Fronai vai galva griezās no šīs zelta kāres trakuma pārņemto cilvēku drudžainās trauksmes un sen pazīstamās ainavas, kas ik uz soļa izraisīja atmiņu gūzmas. Sie kņadainie svešzemnieki šķita pārvērtušies lidz nepazīšanai. Pat vecie kupicu stabiņi izskatījās dīvaini sveši. Viss bija tāpat un tomēr citādi. Pa šo pašu zālaino noru, kur viņa bērnībā bija rotaļājusies, satrūkdamās, kad viņas saucieni atbalsojās no ledāja uz ledāju, tagad nemierpilnā jūklī šurp un turp drasēja desmitiem tūkstošu cilvēku, iemīdāmi zemē vispēdējo maigās zāles stiebriņu un pie- aurodami klintāju agrāko klusumu.