— Vai dieniņ, tu vairs mani neatceries! — Frona čivi- nāja. — Nemaz nemēģini iestāstīt, ka atceries gan! Ja te nebūtu tik daudz skatītāju, es kristu tev ap kaklu, vecais lāci!
Un tad Lielais Lācis pārnāca mājās pie Mazajiem Lācēniem, — viņa svinīgi stāstīja itin kā skolas uzdevumu. — Bet Mazie Lācēni bija ļoti izsalkuši. Un Lielais Lācis teica: «Atminiet, bērniņi, ko es jums sadabūju!» Viens Mazais Lācēns minēja ogas, otrs Mazais Lācēns minēja lasi, un vēl kāds Mazais Lācēns minēja āmriju. Bet Lielais Lācis pasmējās: «Hu! Hu!» — un teica: «Tas ir garšīgs, liels un trekns cilvēkbērns!»
Kamēr vīrietis klausījās, viņa sejā atspoguļojās atceres ausma, un, kad meitene bija beigusi, viņa acis samiedzās sīkās krunciņās un viņš iesmējās tādiem īpašiem, pavisam ' klusiem smiekliem.
— Jā, nudien es tak jūs atceros, — viņš sacīja, — bet sit mani vai nost, es nevaru pateikt, kas jūs tāda esat.
Frona norādīja ar pirkstu uz veikala vaļējām durvīm un bikli paraudzījās viņā.
— Nu es zinu, kas tu esi! — Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja meiteni no galvas līdz kājām, bet tad viņa sejā
iezagās vilšanās izteiksme. — Nē, tas nav iespējams! Es bušu maldījies. Jūs tak nevarat būt dzīvojusi šitamā kroģelī. — Viņš pameta ar īkšķi uz veikala pusi.
Frona sparīgi māja ar galvu.
— Tad galu galā tu tomēr būsi tā pati? Tā mazā bā- renīte, no kuras zelta matiem es nezin cik reižu tiku pinkas izsukājis? Tā mazā spīganiņa, kas basām kājām un plikiem stilbiem skraidelēja te visapkārt?
— Jā, jā! — viņa līksmi apliecināja.
— Tas mazais velnēns, kas nospēra suņu pajūgu un pašā ziemas spelgonī aizbrauca pāri Pārejai paskatīties, kur viņpus kalniem zemei mala? Un tikai aiz tā iemesla, ka vecais Mets Makārtijs bija sastāstījis viņai brīnumu pasaciņas?
— Ai, Met, mīļais, vecais Met! Vai atceries, kā es gāju jūrā peldēt kopā ar sivašu meitenēm no indiāņu apmetnes?
— Un es vēl dabūju vilkt tevi aiz matiem laukā?
— Un pazaudēji vienu pavisam jaunu gumijas zābaku?
— Kā nu neatcerēšos! Tā bija gaužām traka un nepieļaujama blēņdarība! Bet tie zābaki tava tēva bodē man maksāja desmit dolārus!
— Bet tad tu devies projām, pāri Pārejai uz Iekšējiem novadiem, un mēs par tevi vairs nesaņēmām nekādas ziņas. Visi domāja, ka tu esot pagalam.
— Kā ne, to dienu es atceros labi. Tu vēl lēji asaras man pie krūts un neparko negribēji dot vecajam Metam buču uz šķiršanos. Bet beigu beigās nomutēji gan! — viņš uzvaras priekā iesaucās. — Kad apķēries, ka es no tiesas eju projām. Biji gan tu sīka drostaliņa!
— Man bija tikai astoņi gadi.
— Un divpadsmit gadu ir pagājuši. Divpadsmit gadus esmu pavadījis tur, Iekšējos novados, ne solīti ārpusē nespēris. Tev tagad vajadzētu būt divdesmit?
— Un esmu gandrīz tikpat gara kā tu, — Frona apstiprinādama piebilda.
— Glīta meiča esi izaugusi — smuidra, lunkana, un viss, kā nākas. — Viņš pārlaida tai kritisku skatienu. — Tikai drusku vairāk apaļuma nebūtu par ļaunu, tās ir manas domas.
— Nē, nē! — viņa protestēja. — Kur nu divdesmit gadu vecumā, Met, kur nu divdesmit! Paraugi manu augšdelmu, tad tu redzēsi.
Viņa salieca roka elkonī, tā ka bicepsi izspiedās.
— Muskulīši tā nekas, — viņš atzinīgi piezīmēja, pārlaidis roku saspriegtajam izcilnim, — domāt, tu būtu grūti strādājusi, maizi pelnīdama.
— Oho, es protu sviest ķegļus, boksēties, paukot, — viņa uzskaitīja, ikreiz ieņemdama attiecīgo pozu, — un peldēt, lēkt ūdenī, pievilkties pie stieņa divdesmit reižu no vietas un… un staigāt uz rokām. Tā, lūk!
— Ak tad ar to tu esi nodarbojusies? Bet es domāju, ka tu aizbrauci grāmatu gudrības mācīties, — viņš sausi aizrādīja.
— Tagad, Met, ir pavisam jaunas mācīšanas metodes — un no skolas nemaz nelaiž laukā, ja galva gan piebāzta ar gudrībām, bet…
— Bet kājas tik vārgas, ka nejaudā galvu panest! Labs ir, jāpiedod vien būs, ka tev tādi muskuļi!
— Bet kā tev pašam klājas, Met? — Frona jautāja. — Ko tev pasaule jauna devusi šajos divpadsmit gados?
— Apskati mani! — Viņš izlika kājas sānis, atmeta galvu un izrieza krūtis. — Te tu redzi misteru Metjū Makārtiju, dižciltīgās Eldorado dinastijas karali, kas valstību ieguvis pats ar savu roku spēku. Maniem īpašumiem robežu nav. Vienā minūtē man saskalo tik daudz zelta smilšu, cik agrāk visā mūžā nebiju redzējis, šito ceļojumu uz Savienotajām Valstīm es uzņēmos ar tādu nolūku, lai apciemotu savus vecīšus. Esmu cieši pārliecināts, ka viņi vēl dzīvi. Bez tam Klondaikā var gan atrast tīrradņus, bet nekur te nav atrodams labs viskijs. Un šitāds nolūks man ar vēl ir: pirms nāves iemest malciņu labas mantas. Pēc tarn — tā esmu nozvērējies — braukšu šurp atpakaļ un pārvaldīšu savus Klondaikas zemes īpašumus. Kā nekā esmu tak viens no Eldorado karaļiem, un, ja tev rastos vajadzība pēc neliela aizņēmuma, tad esmu gatavs tev tādu dot.
— Tas pats vecum vecais Mets, kas nekad nenoveco, — Frona smējās.
— Tāpat arī tu esi palikusi īsta Velza, kaut arī tev ir cīkstoņa muskuļi un filozofa smadzenes. Bet iesim tak iekšā, Luijs un Sviftvoters jau iegāja. Esmu dzirdējis, ka Endijs vēl arvien turot šito bodīti, un es nu gribu redzēt, vai mans vārds nav izdzēsts no viņa atmiņas parād- rakstiem.
— Un es arī. — Frona satvēra viņu aiz rokas. Viņai bija nelāgs paradums ņemt aiz rokas cilvēkus, kurus mīlēja. — Pagājuši desmit gadi, kopš aizbraucu!
Irs izlauza sev ceļu caur pūli gluži kā pāļu dzenamais veseris, un Fronai bija viegli sekot šā masīvā buksera ķīļūdenī. Jaunuļi godbijīgi vēroja viņus, jo tiem šie cilvēki šķita tikpat kā Ziemeļzemes dievības. Sarunu dūkoņa uzvilnīja no jauna.
— Kas ir šī meitene? — kāds iejautājās.