Kāda veca sieva, kas, sēdēdama piesaulē pie vaļējās vigvama ieejas, mizoja vītola nūju, pacēla galvu un pēkšņi griezīgi iekliedzās.
— Hī-hī! Tenasa Hī-hī! — viņa satraukti murmulēja, cik nu skaidri atļāva bezzobainā mute.
Frona no šī sauciena sarāvās. Tenasa Hī-hīl Mazā
Smaidule! Tā viņu sauca indiāņi sen pagājušajās dienās! Viņa pagriezās un piesteidzās pie vecās sievietes.
— Vai tik drīz tu mani aizmirsi, Tenasa Hī-hī? — sieva purpināja. — Bet tavas acis tak ir jaunas un skaclras! Nīpoza tik drīzi neaizmirst.
— Vai tā esi tu, Nīpoza? — Frona izsaucās, ar grūtībām meklēdama vārdus gadiem ilgi nerunātajā indiāņu mēlē.
— Jā, tā ir Nīpoza, — sirmgalve atbildēja, ievilka Fronu vigvamā un uz karstām pēdām aizdzina žiglu zē- neli nez kādā uzdevumā. Abas apsēdās uz grīdas, un vecā indiāniete mīļi glāstīja Fronas roku, brīdi pa brīdim ar izbalējušām, duļķainām acīm pavērdamās tai sejā. — Jā, tā ir Nīpoza, ātri novecojusi, jo mūsu sievietes noveco ātri. Nīpoza, kas tevi maziņu uzcināja uz rokām. Nīpoza, kas deva tev vārdu Tenasa Hī-hī. Kas tevis labā cīnījās ar nāvi, kad tu biji sasirgusi, kas lasīja augus mežos un zālītes norās, vārīja no tiem tēju un deva tev dzert. Tomēr pārmaiņu tevī es saredzu maz, jo pazinu tevi uz vietas. Jau tava ēna, kas krita uz zemes, lika man pacelt galvu. Nu varbūt nedaudz pārmaiņu. Tu esi slaida un lokana kā vītola zars, un saule tavus vaigus šais gados skūpstījusi vieglāk, tomēr mati vēl ir tie paši nepaklausīgie, brūni kā paisuma viļņos plāvojošas jūraszāles, un mute arī tāda pati — arvien kāro smieties un nekad negrib raudāt. Un acis ir tikpat dzidras un uzticīgas kā tais dienās, kad Nī- - poza tevi rāja par nedarbiem, bet tu nepatiesu vārdu neparko neņēmi mutē. Ai! Ai! Tās citas sievietes, kas tagad ieradušās šai zemē, nav tādas kā tu.
— Bet kālab baltā sieviete jūsu vidū vairs nav cieņā un godā? — Frona taujāja. — Jūsu vīrieši saka man sliktus vārdus apmetnē, un to dara pat zēni, kā tas, ko es satiku mežā. Senajās dienās, kad es vēl rotaļājos ar zēniem, tādas nejaucības nenotika.
—- Ai! Ai! — skanēja Nīpozas atbilde. — Tā tas ir. Bet nenosodi viņus! Neizgāz savas dusmas pār viņu galvām! Jo taisnība ir tāda, ka vainojamas ir tavas cilts sievietes, kas mūsu dienās sanākušas šai zemē. Viņas nevar norādīt nevienu vīrieti un teikt: «Tas ir mans vīrs.» Nav labi, ja sievietes ir tādas. Viņas uz visiem vīriešiem raugās ar pārdrošām un bezkaunīgām acīm, viņu mēles runā netīrus vārdus, un viņu sirdis ir nelāgas. Tālab tavas cilts sievietes
nav cieņā un godā mūsu vidū. Ja runā par zēniem — nu, tie ir tikai zēni. Bet vīri — kā tad viņi var zināt?
Telts durvju aizklāji tika pasisti sānis, un ienāca vecs vīrs. Viņš noņurdēja sveicienu Fronai un apsēdās. Vienīgi trauksmains možums vecā vīra kustībās liecināja, cik ļoti viņš priecājas par meitenes ierašanos.
— Tātad Tenasa Hī-hī ir atgriezusies pie mums šais nelāgajās dienās, — viņš pēdīgi atļāvās ierunāties spalgā, drebelīgā balsī.
— Bet kālab nelāgas dienas, Muskim? — Frona vaicāja. — Vai tad sievietes tagad nestaigā daudz košākos apģērbos? Vai vēderi jums nav pilnāki ar miltiem, žāvētu gaļu un citiem baltā cilvēka ēdieniem? Vai jaunekļi ne- iekrāj krietnu bagātību, valkādami nesamās lences un cilādami airus? Un vai tad tevi neatceras tāpat kā sensenos laikos un nenes ziedam gaļu un zivis, un segas? Kāpēc nelāgas dienas, Muskim?
— Tiesa, — vecais vīrs atbildēja priestera svinīgajā tonī, un acīs tam ievizējās seno laiku kvēles atblāzma. — Tas viss ir tiesa. Sievietes staigā košākos apģērbos. Bet viņas ir iepatikušās baltajiem vīriem un vairs neskatās uz jaunekļiem, kuru dzīslās rit pašu tautas asinis. Tāpēc cilts neaug augumā un sīki bērneļi vairs kņadēdami nepinas mums pa kājām. Tā nu tas ir. Vēderi mums ir pilnāki ar baltā cilvēka ēdieniem, bet tie ir pilnāki arī ar baltā cilvēka nelāgo viskiju. Nav arī noliedzams, ka jaunekļi iekrāj krietnas bagātības, bet tie augām naktīm sēž pie kāršu spēles, un bagātība no tiem aizplūst, un tad tie saka skarbus vārdus cits citam, dusmās krīt arī sitieni — un jaunekļu starpā līst asinis. Kas attiecas uz veco Mus- kimu, tad gaļa, zivis un segas tiek ziedotas maz. Jo jaunās sievietes ir novērsušās no vecās takas, bet jaunie vīrieši vairs netur godā ne vecos totēmus, ne vecos dievus. Tālabad, Tenasa Hī-hī, šīs ir nelāgas dienas, un tās liek vecajam Muskimam ar skumju sirdi tuvoties kapa malai.
— Ai! Ai! Tā tas ir! — Nīpoza gaudās.
— Tavas cilts ļaužu trakums ir satracinājis arī manējos, — Muskims turpināja. — Viņi nāk pār sāļo jūru kā jūras viļņi, šie tavas cilts ļaudis, un viņi iet — ak vai! — kas zina, kurp viņi iet?
— Ai! Kas zina, kurp? — Nīpoza žēlojās, gausi klanīdamās uz priekšu un atpakaļ.
— Viņi allaž dodas uz to pusi, kur valda sals un aukstums, un viņi allaž nāk klāt — arvien jauni un jauni, vilnis pēc viļņa.