— Neiet cauri, Tommij, — Džeikobs Velzs aizrādīja. — Te tev nav ko aizbildināties.
— Apžēliņ! Kas tur nu par starpību…
— Diezgan! — Korlišs noteica. — Tu brauksi!
— Nenāk ne prātā. Es…
. — Muti ciet! — Dels bija nācis pasaulē ar juhtādas plaušām un misiņa rīkli, un, kacl viņš ierēcās, skots sāka trīsēt kā jēra ļipa.
— Uzklausīt! Uzklausīt! — Salīdzinājumā ar Dela miglas tauri Fronas balss caur salas kokiem skanēja kā vistīrākā sudraba zvārgulītis. — Uzklausīt! Uzklausīt! Vaļējs ūdens! Vaļējs ūdens! Mirklīti pagaidiet! Es braukšu jums līdzi.
Trīs jūdzes uz augšpusi, kur Jukona ieliecās varenā līkumā no rietumiem uz austrumiem, bija parādījusies ūdens josla. Pēc ledū iekaltās ziemas šis skats šķita neticams brīnums; taču Makfērsons, kam nepiemita ne mazākās iztēles spējas, uzsāka enerģisku atkāpšanos.
— Paga bišķīt, paga bišķīt, — viņš protestēja, kad sīkais zeltracis jau bija nogrābis viņu aiz apkakles. — Esmu aizmirsis savu pīpi.
— Gaidīsim vien visi kopā, Tommij, — Dels ņirdza.
— Es jau varētu tev dot ievilkt kādu dūmu no manējās, ja tavējā nerēgotos tev ārā no kabatas.
— Es gribēju teikt — tabaku.
— Pagrābies no šitās! — Viņš ielika savu tabakmaku Makfērsona trīcošajās rokās. — Labāk gan uzvelc svārkus! Se! Es tev palīdzēšu. Un, mūsu starpā runājot, Tommij, ja tu nerīkosies kā vīrs, tad es tev velnu parādīšu. Dieva goda vārds.
Korliss bija novilcis biezo flaneļa kreklu, lai kustības būtu brīvākas, un, kad tiem piebiedrojās Frona, bija redzams, ka arī viņa izmetusies vieglāk. Viņa bija novilkusi jaku un svārkus, un tumšās drānas apakšsvārki sniedzās tikko līdz puslielam.
— Jums ir īstā ādere, — Dels komentēja.
Džeikobs Velzs iztrūkās, ieraudzījis meitu, un piegāja pie laivas, kur viņa pārbaudīja dažu airu tverekļus.
— Vai tad tu tiešām?… — viņš iesāka.
Viņa pamāja ar galvu.
— Jūs gan esat laba meitene, — iejaucās Makfērsons.
— Bet man tak mājās ir sievišķis un kur tad vēl trīs bērneļi …
— Gatavs! — Korliss pacēla «Bižū» priekšgalu un paraudzījās atpakaļ.
Pēc ledusskrejas pa upi joņoja duļķaina ūdens strāvas. Kurbertēns turēja laivas pakaļgalu, kāpjot lejup pa krasta krauju, bet aizmugurē Dels dzītin dzina Tommiju, kas spirinājās pretī. Plakans ledus gabals, kas no krasta slīpi gulēja ūdenī, noderēja par laivas piestātni.
— Marš uz priekšgalu, Tommij!
Skots nokunkstējās, bet, juzdams pakausī Bišopa smago elpu, paklausīja; Frona apsēdās pakaļgalā, lai laiva noturētu līdzsvaru.
— Es varu stūrēt, — viņa apliecināja Korlisam, kurš nupat tikai apjēdza, ka viņa brauc līdzi.
Viņš pameta skatienu uz Džeikobu Velzu, it kā atļauju prasīdams, un to arī saņēma.
— Atlaiž galus! Atlaiž galus! — Dels nepacietīgi mudināja. — Nevelciet kā kaķi aiz astes!
XXV NODAĻA
«Bižu» sevī iemiesoja visu graciozāko un smalkāko, kas vien mīt laivu darinātāja dvēselē. Tā bija viegla un trausla kā olas čaumaliņa, trīsastotdaļcollas biezais apšuvums nespētu izturēt pat tik niecīgu triecienu, kādu spēj dot ledus gabals cilvēka galvas lielumā. Kaut arī upe jau bija vaļā, ceļš tomēr nebija brīvs, jo ūdens mudžēt mudžēja no izkaisītiem ledus gabaliem, kas slīdēja lejup no krastos sablīvētajām grēdām. Korliss atkal un atkal dabūja pārliecināties, cik prasmīgi Frona rīkojas ar stūri, un pēdīgi ieguva pilnīgu paļāvību uz viņu.
Ainava bija dižena: tumšā upe strauji paloja starp kristāla kraujām; tālumā zaļie meži tiecās augšup, cenzdamies saskarties ar vasarīgajām debesīm, kurās šur tur peldēja pa mākonim; un visam pāri tikpat kā no ēzes lija saules svelme. Dižena ainava, taču Korlisa domas nezin kāpēc aizklīda pie mātes un viņas nebeidzamajiem tējas vakariem, pie mīkstajiem paklājiem un klīrīgajām Jaun- anglijas kalponītēm, pie kanārijputniņiem, kas dziedāja plato logu ailēs, un viņam iegribējās zināt, vai viņa spētu to saprast. Un, kad viņš iedomājās sievieti, kas sēdēja aiz muguras, dzirdēja, kā viņas vadītais airis grimst un ceļas lejup, augšup, acu priekšā iznira sievietes no viņa mātes paziņu loka, cita aiz citas tās aizgāja garām garā rindā — bāli, blāvi rēgi, kā viņam šķita, karikatūras tam cilvēces dzimumam, kas piepildījis zemi ar dzīvību no laiku gala un piepildīs to līdz laiku galam.
«Bižū» apmeta līkumu ledus gabalam, kurš griezās riņķī vien, iedrāzās šaurā spraugā, kas lēnām vērās ciet, un izšāvās atkal brīvā straumē, kamēr aiz muguras spraugas malas ar grandoņu sadūrās kopā. Tommijs iekunkstējās.
— Veikli! — Korliss atzinīgi teica.
— Trakais meitietis! — atskanēja šņāciens viņiem aiz muguras. — Vai tad nu nevarēja drusku pagaidīt!
Frona saklausīja šos vārdus un izaicinoši iesmējās. Venss pameta uz viņu skatienu pār plecu, viņa atbildēja ar īstu spīganas smaidu. Nevērīgi uzmauktā cepurīte viņai slīdēja nost no galvas, plīvojošie mati vizuļoja saulē, ietverdami seju it kā oreolā, gluži tāpat kā toreiz uz Daijas takas.
— Kā man gribētos uzdziedāt, ja vien nevajadzētu pietaupīt elpu! Teiksim, «Dziesmu par zobenu» vai «Enkura pacelšanu».
— Vai arī «Matrožu darba dziesmu», — Korliss atbildēja. — «Kad mana mīļotā sēdēja skumīga», — viņš nozīmīgi iedungojās.
Viņa iecirta airi ūdenī laivas pretējā pusē, lai atvairītos no robaina ledus gabala, un likās neklausāmies.
— Es varētu tā braukt visu mūžu.
— Es arī, — Korliss dedzīgi apstiprināja.