Taču viņa ari to likās nedzirdam, tikai piebilda:
— Vens, vai jūs zināt, cik ļoti es priecājos, ka mēs esam draugi?
— Nav mana vaina, ka neesam nekas vairāk.
— Jūs jaucat ritmu, ser, — viņa aizrādīja, un viņš klusēdams nolīka pār airiem.
«Bižū» peldēja pret straumi četrdesmit piecu grādu leņķī, un tās aprēķinātais kurss bija taisnā leņķī pret upi vilkta līnija. Sādā veidā laiva sasniegtu rietumu krastu tieši pretī tai vietai, no kuras viņi bija izbraukuši, bet no turienes varētu turpināt ceļu pret straumi pa rāmāka ūdens joslu. Tomēr no cilvēka, kuru viņi steidzās glābt, viņus tad joprojām šķirtu apmēram jūdzi garš brauciens gar izrobotu piekrasti un pēc tam vēl simt jardu pa bur- zguļojošu straumi zem draudīgi izslietām klintīm.
— Nu varam braukt lēnāk, — Korliss ieteica, kad ūdens virpulis viņus pa pretstraumi aizšūpoja krastā sastrēgu- šas ledus sienas pavēnī.
— Kas gan varētu iedomāties, ka pašlaik ir maija vidus? — Viņa palūkojās uz nevīžīgi sasvaidītajām ledus blīvām. — Vai jums tas šķiet reāli, Vens?
Viņš papurināja galvu.
— Man arī ne. Apzinos, ka es, Frona, ar miesu un asinīm esmu šeit, zvejnieku laivā, un kopā ar diviem vīriešiem airēju uz dzīvību un nāvi; ir tā kunga tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotais gads, darbības vieta Aļaska, Jukonas upe; šis ir ūdens, un tas tur ir ledus; rokas man piekusušas, sirdsdarbība paātrināta, esmu nosvīdusi — un tomēr viss man šķiet sapnis. Ja tikai padomā! Pirms gada es biju Parīzē! — Viņa dziļi ievilka elpu un palūkojās pāri ūdeņiem uz pretējo krastu, kur Džeikoba Velza telts kā sniegbalts lakatiņš šķita nomesta meža tumšajā zaļumā. — Neticu, ka pasaulē ir tāda vieta, — viņa piebilda. — Nav tādas Parīzes.
— Bet es pirms divpadsmit mēnešiem biju Londonā, — Korliss domīgi runāja. — Taču nu esmu kļuvis par citu cilvēku. Londona? Nē, tagad Londonas vairs nav. Tas nemaz nav iespējams. Kā gan pasaulē var būt tik daudz cilvēku? Pasaule ir šī te, un mēs skaidri zinām, ka tajā ir ļoti maz cilvēku, citādi taču nevarētu būt tik daudz ledus un jūras, un debesu. Rau, tepat Tommijs, es zinu, ar mīlestību domā par vietu, ko viņš sauc par Toronto. Viņš maldās. Tā pastāv vienīgi viņa iedomās — tās ir atmiņas no kādas iepriekšējās dzīves. Protams, viņš tā nedomā. Tas arī ir dabiski; viņš nav filozofs, un viņam nerūp…
— Apklustiet taču! — Tommijs niknā čukstā iešņācās. — Jūsu muldēšana piesauks nelaimi pār mūsu galvām.
Ziemeļzemē cilvēka mūžs ir īss un katrs pareģojums mēdz piepildīties uz karstām pēdām. It kā smaga nopūta brīdinot ietrīcējās gaisā, un varavīkšņainā siena virs viņiem sašūpojās. Visi trīs airi vienlaikus ietriecās ūdenī. «Bižū» lēkšus izlēca no lielās ledus blīvas pavēņa. Sienas plāksnes uzdzirkstīdamas sagāzās cita pēc citas, un viņiem aiz muguras dārdēdamas nogruva tūkstošiem tonnu ledus. Vareno masu izspiestais ūdens plašā, bangainā aplī gāzās projām no krasta. «Bižū», izmisīgi mētādamās, iznira no ledus pārkares apakšas un, līdz pusei piešļākta ar ūdeni, svaidījās viļņos.
— Vai es jums neteicu, pļāpīgie muļķi!
— Sēdi klusu un smel ūdeni! — Korliss viņu skarbi pārtrauca. — Citādi tev vispār vairs nebūs iespējas mums kaut ko pateikt. •
Korliss pašūpoja galvu, raudzīdamies uz Fronu, un viņa pamāja pretī; tad abi klusi nosmējās, kā izmukuši bērni par dēku, kura sākumā šķitusi bīstama, bet vēlāk beigusies labi.
Piesardzīgi lavēdama pārkareno ledus blāķu paēnā, «Bižū» klusītiņām brauca pretī pēdējam virpuļatvaram. No ūdens draudīgi rēgojās radze — gadsimtu gaitā drupināta un grauzta, milzīga, ērmīga, kaila klints, nīzdama upi, kura to plosa kopš mūžseniem laikiem, nīzdama lietu, kas izvago tās drūmo vaigu neskaitāmām grumbām, nīzdama sauli, kas liedzas ar to draudzēties, lai uz tās sazeltu jauns, dzīvs zaļums un noslēptu tās neglītumu. Upe brāzās pret klintsradzi ar visu savu spēku, izcīnīja niknu cīņu ar tās bastioniem un atkal atslīga vecajā gultnē.
Visā klints garumā neganti viļņi putodami rindām vien šķīda pret tās pakāji, un klints dobumos un ūdens izgrauztajās alās nemitīgi dunēja neredzamās cīņas atbalsis.
— Nu! Liecieties airos! Cik tik spēka!
Tā bija pēdējā komanda, ko Korliss spēja uzsaukt, jo grandoņā, kurā viņi tagad iebrauca, cilvēka balss pazuda tikpat kā sienāža čirpstoņa zemestrīces dārdoņā. «Bižū» traucās uz priekšu un vienā rāvienā izšāvās no atvara virpuļiem, ienirdama pašā ūdeņu cīņas karstumā. Lejup, augšup, lejup, augšup ritmiski un spēcīgi cilājās airi. Ūdens laiviņu mētāja, grūstīja un raustīja uz visām pusēm, trauslā čaumaliņa, nespēdama slīdēt uz visām pusēm reizē, trīcēja un drebēja, pretodamās viļņu varai. Tā nervozi grozījās gan pa labi, gan pa kreisi, bet Frona to valdīja ar tēraudainu roku. Jarda atstatumā viņiem pretī rīkli pleta aiza klintī. «Bižū» palēkdamās centās tikt uz priekšu, bet ūdens, aizslīdēdams pa apakšu, neatlaidīgi turēja to uz vietas. Brīžiem viņiem izdevās atrauties no aizas, brīžiem straume viņus nesa tajā iekšā; pusjardu uz priekšu un tūlīt atkal atpakaļ; bet aiza šķita ņirgājamies par viņu pūliņiem.
Pagaja piecas minūtes, no kurām katra ilga veselu mūžību, un tad viņi bija aizai garām. Vēl desmit minūtes, un tā jau palika simt jardu aiz muguras. Lejup, augšup, lejup, augšup, līdz debesis un zeme, un upe izzuda no prāta un apziņā turējās tikai viena vienīga šaura josliņa — tieva putu strēmelīte, ko vienā pusē norobežoja ņirdzīgi draudīga klints, otrā — trakumā rēcoši ūdeņi. Si šaurā josliņa nozīmēja visu. Kaut kur lejpus tās bija visam sākums, kaut kur augstāk, tur aiz dārdoņas un neprātīgā jūkļa, visam būs gals; un šim galam viņi traucās pretī.