— Nu, vai es jums neteicul — Tommijs uzvaras priekā tiem uzsauca.
Bet Frona strauji sagrieza laivu paralēli krastam, un viņa skatienam pavērās visa plašā upes augštece, kas sniedzās tālēs. Viņa rokas apstājās pusvēzienā, un airis ar blīkšķi nokrita laivas dibenā.
— Pacel! — Korlisa balss noskanēja skarbi un nelokāmi.
— Nenāk ne prātā! — Tommijs ar dumpinieka seju paraudzījās savā mocītājā, griezdams zobus aiz niknuma un vilšanās.
Laiva slīdēja pa straumi lejup, un Frona tikai turēja to pareizā virzienā. Korliss uz ceļiem rāpās tuvāk Tom- mijam.
— Es negribētu rīkoties varmācīgi, Tommij, — viņš sacīja klusā, bet saspringtā balsī, — tā ka… nu, ņem ciet airi ar labu!
— Neņemšu!
— Tad es tevi noduršu, — Korliss turpināja tādā pašā klusā, bezkaislīgā balsī, izvilkdams no maksts mednieka dunci.
— Bet ja nu es neklausīšu? — skots dūšīgi atjautāja, tomēr atraudamies nostāk.
Korliss viegli pieskārās viņam ar dunci. Asmens smaile piedūrās Tommija mugurai tieši pretī sirdij, lēnām izurbās cauri kreklam un iegriezās ādā. Smaile neapstājās; dūriens nekļuva straujāks, bet lēni un neatlaidīgi meklēja ceļu uz priekšu. Tommijs drebēdams parāvās atpakaļ.
— Ko tu! Ko tu, trakais! Liec nazi nost! — viņš ieķērcās. — Es airēšu.
Frona bija nobālusi, taču acis spīgoja cietas un saltas kā dimanti, un viņa piekrizdama māja ar galvu.
— Mēs mēģināsim aizirties gar šo malu un šķērsot upi augstāk, — viņa uzsauca tēvam. — Ko tu saki? Nedzirdu. Tommijs? O, viņam uznāca sirds vājums. Nē, nav nekas nopietns. — Viņa salutēja ar airi. — Mēs būsim atpakaļ visai drīz, tētiņ. Visai drīz.
Stjuartā ledus bija jau pilnīgi izgājis, un viņi nobrauca pa to ceturtdaļjūdzes, līdz sasniedza grīvu un iegriezās atpakaļ Jukonā. Bet, kad viņi jau bija tieši pretī cilvēkam pretējā krastā, ceļā stājās jauns šķērslis. Jūdzi tālāk upes augštecē kāda pa pusei noskalota sala vēl izmisīgi turējās pie upes dibena. Salas lejas gals bija izstiepies garā smilšu sērē, kas, pārdalīdama upi divās daļās, stiepās līdz pat nepārvaramajām klinšu radzēm. Bez tam uz sēres bija sablīvējušās tūkstošiem tonnu ledus, kas slējās milzīgā, mirdzošā grēdā.
— Vajadzēs pārnest laivu pāri, — Korliss sacīja, kad Frona pagrieza kanoe tālāk no krasta.
«Bižū» strauji šķērsoja šaurāko atteku pie sēres krasta un iebrauca šaurā ledus aizā, kur sienas nebija tik stāvas. Viņi piestāja pie izciļņota ledus gabala, kas bez jebkāda atbalsta slējās krietnas trīsdesmit pēdas virs ūdens. Vajadzēja izpētīt, cik tālu ledus blīvā iespiedies tā otrais gals. Stiepdami laivu līdzi, viņi uzrāpās blāķa virsotnē un palūkojās pār žilbinošo ledus klāstu. Ledus gabali bija sablīvējušies cits uz cita titāniskā haosā. Milzu bluķi, cits par citu augstāki, bija tikai pjedestāli vēl lielākiem ledus krāvumiem, kas saulē dzirkstīja un vizuļoja kā milzu dārgakmeņi.
— Jauka vietiņa mazai pastaigai, — Tommijs ņirdzīgi ierunājās, — turklāt tūliņ var rasties jauns sastrēgums.— Viņš stingrā apņēmībā apsēdās. — Nē, sirsnīgi tencinu, es nemaz nemēģināšu.
Frona un Korliss rāpās tālāk un stiepa laivu, turēdami to katrs pie savas malas.
— Persieši ar pātagu esot dzinuši savus vergus kaujā,— Frona ieteicās, palūkojusies atpakaļ. — Līdz šim es to nekādi nespēju saprast. Vai jums nevajadzētu aiziet viņam pakaļ?
Korliss ar kājas spērienu piespieda činkstošo skotu piecelties un dzina viņu sev pa priekšu. Laiviņa bija viegla, tomēr tās paplatais korpuss sagādāja grūtības stāvajās nokarēs un asajos pagriezienos. Saule nežēlīgi karsēja. Acis sāpēja no spoži baltās gaismas, sviedri spiedās ārā pa visām porām, viņi smagi elsoja, jo trūka elpas.
— O, Vens, vai zināt…
— Ko? — Viņš notrausa sviedrus no pieres un ar ašu kustību nopurināja roku.
— Man žēl, ka brokastīs nepaēdu pamatīgāk.
Viņš līdzjūtīgi kaut ko nomurmināja. Viņi bija tikuši grēdai līdz vidum, no kurienes pavērās skats uz vaļējo upi, un aiz tās skaidri varēja saredzēt svešinieku un viņa posta signālu. Lejāk gluži kā uzgleznota zaļā mierā dusēja Šķelšanās sala. Viņi palūkojās augšup uz plato līkumu, ko meta saulē laiski smaidošā Jukona, it kā tā nemaz nespētu vienā mirklī pārvērsties nāvējošā palu straumē. Viņiem pie kājām ledus nokare noslīga šaurā plaisā, kurai pāri saule meta platu ēnu.
— Uz priekšu, Tommij! — Frona pavēlēja. — Esam jau pāri pusceļam, un tepat lejā ir ūdens.
— Jums tik ūdens vien prātā, — dzēlīgi atsaucās skots,
— bet cilvēkus jūs tīšuprāt grūžat nāvē.
— Jūs gan, Tommij, laikam esat pastrādājis kādu briesmīgu grēka darbu, — Frona sacīja, pārmetoši pašūpodama galvu, — ja tik traki baidāties no nāves. — Nopūtusies viņa satvēra savu laivas galu. — Bet tas arī laikam ir dabiski. Jūs neprotat mirt…
— Es nemaz negribu mirt, — viņš nikni pārtrauca.
— Visiem mums pienāks nāves brīdis — brīdis, kad neatliek nekas cits kā vien mirt. Varbūt šis ir tāds brīdis.
Tommijs piesardzīgi pārrāpās pāri mirguļojošai korei un stingri nostājās uz plata bluķa.
— Tas viss ir dikti jauki, — viņš ņirdza, lejā stāvēdams, — bet vai jums neliekas, ka man pietiek saprāta pašam spriest, kā man labāk? Kāpēc es nevarētu dziedāt pats savu dziesmu?
— Tāpēc, ka nejēdzat. Stiprie vienmēr diktējuši noteikumus tādiem kā jūs. Viņi ir tie, kas mācīja jūsu sugai, kad un kā jāmirst, vadīja to nāvē un dzina ar pātagu.