— Varen skaisti jūs mākat runāt, — Tommijs atsaucās.
— Un glauni jums iznāk. Man pat neatliek par ko pasūdzēties, tik skaisti jūs to nostrādājat.
— Jūs tiešām esat lieliska, — Korliss iesmējās, kad Tommijs izzuda skatienam, noslidēdams plaisas dziļumā.
— Kašķīgais lops! Viņš laikam strīdētos pretī pat ceļā uz pastaro tiesu.
— Kur jūs iemācījāties airēt? — viņa vaicāja.
— Koledžā. Treniņos, — viņš īsi atbildēja. — Bet vai nav burvīgi? Paskatieties!
Kūstošais ledus aizas dibenā bija izveidojis ezeriņu. Frona nometās garšļaukus un iegremdēja kaistošās lūpas vēsajā ūdenī. Tā guļot, viņas saplosīto mokasīnu zoles vai, pareizāk sakot, kāju pēdas (jo mokasīni un zeķes bija sadriskāti skrandās) pavērsās augšup. Tās bija ļoti baltas un, saskaroties ar ledu, nobrāztas un sagraizītas. Sur tur rēgojās asiņainas skrambas, un viens pirksts asiņoja nepārtraukti.
— Tik maziņas, glītiņas un maigas, — Tommijs gau- dīgi ierunājās. — Nevar pat iedomāties, ka tādas var aizvest spēcīgu vīru uz elli.
— Pēc jūsu ņaudēšanas var spriest, ka tās vedušas jūs pietiekami ātri, — Korliss dusmīgi attrauca.
— Četrdesmit jūdžu stundā, — Tommijs, projām iedams, atcirta, priecādamies, ka paturējis pēdējo vārdu.
— Vienu mirklīti! Tev ir divēji krekli. Aizdod man vienu.
Skota sejā atspoguļojās ziņkāre, līdz pēdīgi viņš saprata. Tad viņš papurināja galvu un gāja tālāk.
Frona uztrausās kājās.
— Kas ir?
— Nekas. Apsēdieties!
— Kas tad noticis?
Korliss saņēma viņu aiz pleciem un nospieda sēdus.
— Jūsu kājas. Tādā izskatā jūs nevarat iet tālāk. Tās taču ir vienās asinīs. Redziet! — Viņš pārlaida roku pār vienu pēdu un pacēla asiņainu plaukstu. — Kādēļ jūs man nekā neteicāt?
— Ak, man jau nesāpēja… necik.
— Dodiet man vienus no saviem svārkiem, — viņš prasīja.
— Man… — viņa saminstinājās, — man tikai vieni vien ir.
Viņš paraudzījās apkārt. Tommijs bija pazudis ledājos.
— Mums jāiet tālāk, — Frona sacīja, lūkodama piecelties.
Taču Korliss viņai to neļāva.
— Ne soli tālāk, pirms nebūšu jūs apkopis! Aizveriet acis!
Viņa paklausīja un, kad atvēra acis, redzēja, ka viņš,
līdz jostas vietai kails, saplēsis savu kreklu strēmelēs un noliecies pie viņas kājām.
— Jūs gājāt man aiz muguras, es nezināju…
— Lūdzami, netaisnoiieties, — viņa to pārtrauca, — es jau būtu varējusi pateikt.
— Es nemaz netaisnojos, es pārmetu jums. Tagad dodiet otru! Paceliet augstāk!
Viņas tuvums laupīja Korlisam prātu, un viņš viegli
pieskārās ar lūpām tam pašam mazajam, baltajam pirkstiņam, kura dēļ barons Kurbertēns bija izpelnījies skūpstu.
Kaut arī Frona neatrāvās, tomēr seja tai koši pietvīka un tā notrīsēja saviļņojumā, kā vēl nekad mūžā nebija trīsējusi.
— Jūs izmantojat pats savu labsirdību, — viņa pārmetoši teica.
— Tad izmantošu to vēlreiz.
— Lūdzu, nedariet to, — viņa lūdzās.
— Kādēļ ne? Uz jūras ir paraža izurbt degvīna mucas, pirms kuģis iet dibenā. Un jūs zināt, man cerības ir tikpat kā zudušas, — kādēļ gan ne?
— Bet…
— Kas par «bet», Neskaramā dāma?
— O! Pirmkārt jūs gaužām labi zināt, ka šādu vārdu neesmu pelnījusi! Ja man nebūtu ne par vienu jādomā, tad pašreizējos apstākļos…
Viņš sasēja pēdējo mezglu un palaida viņas kāju vaļā.
— Lai nolādēts tas Sentvinsents — vienādi vai otrādi! Ejam!
— Ja es būtu jūsu vietā, es darītu tāpat, — viņa smiedamās teica un pacēla savu laivas galu. — Bet kā jūs esat pārvērties, Vens! Jūs vairs neesat tas cilvēks, kuru es sastapu uz Daijas takas. Toreiz jūs, starp citu, vēl nebijāt iemācījies lādēties.
— Nē, es vairs neesmu tas pats cilvēks, un par to man jāsaka paldies dievam un jums. Tikai man šķiet, ka esmu godīgāks nekā jūs. Es vienmēr dzīvoju saskaņā ar savu pārliecību.
— Atzīstieties, ka tas nav taisnīgi. Jūs prasāt pārāk daudz šādos apstākļos…
— Tikai vienu mazu kājas pirkstiņu.
— Bet varbūt jūs mīlat mani vienīgi kā vecākais brālis. Tādā gadījumā, ja nu jūs ļoti vēlaties, tad drīkstat…
— Rimstieties! — viņš rupji uzsauca. — Vai arī es izdarīšu kādu milzīgu aplamību.
— Un noskūpstīsiet man visus kāju pirkstus, — viņa papildināja.
Viņš kaut ko nomurdēja, taču nepagodināja Fronu ar atbildi. Smagās pūles drīz vien atkal aizsita tiem elpu, un abi gāja klusēdami, līdz bija nokāpuši uz pēdējā izciļņa, kur viņus vaļējās upes malā gaidīja Makfērsons.
— Dels neieredz Sentvinsentu, — Frona pārdroši turpināja. — Kādēj?
— Jā, tā liekas gan. — Korliss pagriezās atpakaļ un uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. — Bez tam Dels, lai ietu kurp iedams, staipa līdzi vecu grāmatu krievu valodā, ko nemaz neprot izlasīt, tomēr nezin kāpēc domā, ka ar tās palīdzību atriebšoties Sentvinsentam. Un, zināt, Frona, viņš tam tic tik cieši, ka es gribot negribot arī sāku ticēt. Nezinu, vai jūs nāksiet pie manis, vai es iešu pie jums, bet…
Viņa palaida vaļā savu laivas galu un sāka skaļi smieties. Tas Korlisu dziļi aizskāra, un viņa seja aizvainojumā tumši pietvīka.
— Ja esmu… — viņš iesāka.
— Blēņas! — viņa smējās. — Neesiet tāds muļķis! Un galvenais — neizliecieties tik cienīgs! Jums tas šajā mirklī nemaz nepiestāv — mati pinku pinkās, slepkavnieka duncis pie jostas, bet pats izmeties kails līdz jostas vietai kā pirāts pirms kaujas. Esiet mežonīgs, blenziet caur pieri, lādieties, dariet, ko gribat, tikai, lūdzami, neizliecieties cienīgs! Kaut man te būtu līdzi fotoaparāts! Tad es pēc daudziem gadiem varētu stāstīt: «Sis, mani draugi, ir Korliss, slavenais Arktikas pētnieks, tāds viņš izskatījās, kad beidza savu pasaulslaveno ceļojumu pa Aļaskas vistumšākajām dzīlēm.»