Draudīgi pastiepis pret Fronu pirkstu, viņš stingri noprasīja:
— Kur ir jūsu svārki?
Viņa neviļus pameta acis uz leju. Taču, redzēdama, ka skrandās saplosītie svārki ir savā vietā, viņa nomierinājās, tomēr pietvīka.
— Jums vajadzētu kaunēties.
— Lūdzu, lūdzu, neizliecieties tik cienīga, — viņš smējās. — Ticiet man, šajā mirklī jums tas nemaz nepiestāv. Ja man būtu līdzi fotoaparāts…
— Liecieties mierā, un iesim tālāk, — viņa sacīja. — Tommijs gaida. Ceru, ka saule jums nosvilinās visu ādu no muguras, — viņa vēl aizelsusies ļaunprātīgi piebilda, kad abi, noslidinājuši laivu pa pēdējo nokāri, ielaida to ūdenī.
Pēc minūtēm desmit viņi pārrāpās pāri ledus valnim un kāpa krastā, kur pakalnā vēl joprojām plīvoja posta signāls. Zem tā zemē gulēja cilvēks. Tas gulēja pavisam
nekustīgi, un viņi jau nobijās, ka ieradušies par vēlu. Bet tad cilvēks mazliet pakustināja galvu un ievaidējās. Viņa rupjās drānas bija vienās driskās, no mokasīnu paliekām ārā rēgojās melnas, nobrāztas kājas. Ķermenis bija novājējis un izdilis, tam nebija ne miesas, ne muskuļu, bet kauli, iikās, tūliņ izdursies cauri uzspīlētajai ādai. Kad Korliss pārbaudīja gulētāja pulsu, tā plaksti drebot pavērās un atklāja stiklainu skatienu. Frona nodrebēja.
— Jā, nudien, briesmīgs skats, — nopurpināja Makfēr- sons, pārvilkdams roku pār slimā izdilušo delmu.
— Ejiet uz laivu, Frona, — Korliss sacīja, — mēs ar Tommiju nonesīsim viņu lejā.
Bet viņa tikai saknieba lūpas. Kaut gan ar Fronas palīdzību slimo nest lejā bija vieglāk, tomēr pa ceļam viņš laikam bija krietni sakratīts — tik ļoti sakratīts, ka pēdīgi, kad bija noguldīts laivas dibenā, viņā pamodās pēdējās apziņas paliekas. Atvēris acis, viņš aizsmakušā balsī čukstēja:
— Džeikobam Velzam… Depešas… no Lielās pasaules… — Viņš vārgi sāka grābāties gar krekla vaļējo krūtežu, un viņi ieraudzīja uz izģindušajām krūtīm ādas siksnu, pie kuras droši vien bija piestiprināta pasta soma.
Abos laivas galos vietas sēdēšanai pietika, bet vidū gulēja slimais, un Korlisam vajadzēja airēt, turot guļošo starp kājām. «Bižū» jautri atrāvās no krasta. Nu viņi beidzot varēja braukt pa straumi un nevajadzēja nopūlēties.
Frona ievēroja, ka Vensa pleci un mugura deg uguns sarkanumā.
— Manas cerības piepildījušās, — viņa līksmi iesaucās un, roku pastiepusi, viegli noglauda viņa apsvilušo delmu. — Kad tiksim mājās, vajadzēs ķerties pie koldkrēma.
— Turpiniet vien, — viņš uzmundrinoši sacīja, — tas ir trakoti patīkami.
Frona uzšļāca viņa satvīkušajai mugurai šalti ledainā upes ūdens. Korlisam aizrāvās elpa, un viņš nodrebinājās. Tommijs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz viņiem.
— Būsim šodien padarījuši krietnu darbu, — viņš apmierināts ierunājās. — Pasniegt cilvēkam roku nelaimē ir dievam tīkams darbs.
— Bet kurš tad bija nobijies? — Frona smiedamās jautāja.
— Nu jā, — viņš piekrita, — biju jau gan mazlietiņ notrūcies, bet…
Viņš nepabeidza teikumu un palika nekustīgs. Skatiens, šausmās sastindzis, kavējās pie kaut kā Fronai aiz mu.r gufas. Un tad viņš lēni, it kā pa miegam, svinīgi, kā dievību piesaukdams, nomurmināja:
— Žēlīgais dievs, visuvarenais!
Abi strauji pacirta galvas atpaka]. Upes līkumā patlaban izpeldēja ledus siena, un turpat viņu acu priekšā tās labais spārns, nepaguvis iekļauties līkumā, atsitās pret otru krastu un pasvieda gaisā veselus ledus kalnus.
— Žēlīgais dievs! Žēlīgais dievs! Nu esam kā žurkas slazdā! — Tommijs bez spēka plikšķināja airi pa ūdeni.
— Airē! — Korliss iešņāca viņam ausī, un «Bižū» traucās tālāk.
Frona stūrēja šķērsām straumei, gandrīz taisnā leņķī pret Šķelšanās salu, bet, kad smilšu sēre, kurai viņi, laivu nesdami, bija rāpušies pāri, dārdēdama sadrebēja no miljoniem tonnu grūdiena, Korliss satraukts palūkojās uz viņu. Frona pasmaidīja un papurināja galvu, palēninādama gaitu.
— Cīnīties ar to mēs nespējam, — viņa čukstēja, lūkodamās atpakaļ uz ledāju, kas peldēja pāris simt soļu aiz viņiem. — Mums vienīgais glābiņš ir braukt tam pa priekšu, pamazām paātrinot gaitu.
Viņa nežēlīgi cīnījās par katru collu, visiem spēkiem cenzdamās noturēt laivu kursā un vienlaikus palikt nemainīga attālumā no ledāja.
— Es neizturēšu tādu tempu! — Tommijs reiz iečink- stējās, taču Korlisa un Fronas klusēšana nekā laba nesolīja, un viņš turpināja cilāt airus.
Ledājam pa priekšu peldēja piecas sešas pēdas biezs ledus gabals, kura platība sasniedza pāris akru. Slīdēdams ātrāk par pārējo blīvu, tas šķēla viļņus, līdz tam abās pusēs izveidojās iedobe kā šaurā kanālā ar spēcīgu straumi. Tommijs to ieraudzīja un būtu sabrucis, ja Korliss starp diviem vēzieniem nebūtu viņam iebelzis ar aira galu.
— Tam priekša mes noturēsimies, — Frona sacīja aizelsusies, — bet mums jāiegūst laiks piestāšanai malā.
— Pirmajā izdevīgajā vietā grieziet priekšgalu pie krasta, — Korliss pamācīja, — un, tikko laiva atduras, Ieciet ārā un skrieniet, ko mākat.
— Drīzāk gan iznāks rāpties. Labi, ka man īsi svārki.
Atgrūdies pret kreisā krasta klintīm, ledus tika spiests uz labo. Milzīgais ledus blāķis, kas peldēja priekšgalā, bija uzņēmis virzienu tieši uz Šķelšanās salu.
— Ja tu skatīsies atpakaļ, es tev ar airi iedauzīšu pakausi, — Korliss piedraudēja.