— Vai! — Tommijs novaidējās.
Korliss pats gan skatījās atpakaļ, Frona arī. Milzīgais ledus kalns ar zemestrīces spēku triecās pret krastu. Piecdesmit pēdu garumā zemā saliņa tika pilnīgi nopostīta. Pārdesmit priežu mežonīgi sazvārojās un nogāzās, bet tur, kur tās bija nokritušas, izcēlās vesels ledus kalns, tas noplaka un tad sacēlās atkal. Tikai dažas pēdas lejāk krastmalā izskrēja Dels Bišops, un negantajā dārdoņā tie tik tikko spēja saklausīt viņa saucienu:
— Ātrāk! Ātrāk!
Krastā sadzītā ledus josla krokojās, un viņš, no tās glābdamies, aizlēca atpakaļ.
— Tuvākajā spraugā! — Korliss aizelsies izkliedza.
Fronas lūpas pavērās, viņa centās kaut ko sacīt, bet
nejaudāja, tikai pamāja ar galvu, ka dzirdējusi. Spēcīgiem, ašiem vēzieniem viņi īrās gar varavīksnes sienu, meklēdami vietu, kur varētu tikt tai cauri. Taču veltīgi viņi aizdrāzās gar visu Šķelšanās salas piekrasti, dzirdēdami vienīgi aiz muguras ar brīkšķi gāžamies krastmalas ledus masas.
Traucoties garām attekai starp Rubo un Šķelšanās salu, viņi ieraudzīja tieši sev pretī pavērušos brīvu vietu ledus gūzmā. «Bižū» kā bulta šāvās uz turieni un, līdz pusei izslējusies virs ūdens, atdūrās pret nolaidenu ledus gabalu. Krastā viņi visi trīs izlēca reizē, bet, kamēr divi no viņiem tvēra laivu, lai vilktu to augšup, Tommijs pa priekšu aizskrēja glābties viens pats. Tas viņam gandrīz arī būtu izdevies, taču, rāpdamies kraujā, viņš pusceļā paslīdēja un paklupa. Viņš kumurojās, lai tiktu kājās, paslējās un pakrita atkal. Korliss, nesdams laivas priekšgalu, pārkāpa viņam pāri. Tommijs pastiepa rokas un pieķērās pie laivas malas. Nesējiem jau tā tikko pietika spēka, un jaunais balasts piespieda viņus apstāties. Korliss paskatījās atpakaļ un uzkliedza, lai laižot vaļā, taču Tommijs tikai pavērsa augšup žēlabainu slīcēja seju un vēl ciešāk iekrampēja pirkstus laivas malā. Aizmugurē pērkonīgi dārdēja ledus masas. Pirmā iznīcības brāzma jau bija klāt. Korliss un Frona ar izmisuma spēkiem vilka laivu augšup, taču liekā nasta bija par smagu, un abi paklupa uz ceļiem. Slimais piepeši saslējās sēdus un mežonīgi iesmējās.
— Velns lai visu parauj! — viņš ierēcās un smējās atkal.
Rubo sala sadrebējās no pirmā trieciena, un ledus viņiem zem kājām sāka šūpoties. Frona sagrāba airi un iebelza skotam pa krumšļiem; pirksti uz brīdi atlaidās, un Korliss tai pašā mirklī trakā steigā rāva laivu augšup, bet Frona palīdzēja, stumdama no aizmugures. Varavīksnes siena sakrokojās, sagriezdamās spirālē kā papīra tīsteklis, un Tommijs izzuda spirāliskajās krokās kā bite milzu orhidejas ziedlapās.
Abi bez elpas pakrita zemē. Taču drausmīgs ledus klucis, pārkāries pār sablīvējuma malu, sāka šūpoties viņiem tieši virs galvas. Frona centās uzslieties kājās, bet sabruka uz ceļiem; Korlisam vajadzēja viņu līdz ar laivu aizvilkt no bīstamās paspārnes. Tad viņi pakrita atkal, šoreiz jau zem kokiem, saulstari sijājās pār viņiem, spraukdamies caur zaļajām priežu skujām, sarkankrūtīši dziedāja virs galvas, un vesela sienāžu kolonija sisināja priekā par silto laiciņu.
XXVI NODAĻA
Frona modās lēnām, kā pēc gara sapņa. Viņa gulēja, kā bija nokritusi, šķērsu pāri Korlisa kājām, bet viņš, izstiepies augšpēdus ar seju karstajā saulē, nemaz nekustējās. Frona pavilkās tuvāk viņa galvai. Viņš vienmērīgi elpoja, acis bija aizvērtas, bet tās tūdaļ pavērās, lai sastaptu viņas skatienu. Viņš pasmaidīja, un Frona atkal noslīga zemē. Tad Korliss pagriezās uz sāniem, un nu viņi raudzījās viens otrā.
— Vens.
— Jā.
Frona pastiepa roku, viņš to cieši satvēra, un plaksti abiem notrīsēdami noslīga pār acīm. Kaut kur bezgalīgā tālumā vēl arvien dārdēja upe, bet viņiem tā šķita kā neskaidra murdoņa no kādas senaizmirstas pasaules. Abus bija pārņēmis maigs gurdenums. Saules zelta mirgojums lāsmoja pār viņiem cauri košajam zaļumam, un visa dzīvā radība uz sasilušās zemes šķita dziesmojam. Bija tik mierīgi un bezgala labi. Piecpadsmit garas minūtes viņi vēl ļāvās snaudai, tad pamodās atkal.
Frona pacēlās sēdus.
— Es… es biju nobijusies, — viņa teica.
— Nē, jūs nu gan ne.
— Nobijusies, ka man varētu kļūt bail, — viņa pārlaboja, mēģinādama kaut kā uzspraust matus.
— Atstājiet tos vaļā. Sī diena to ir pelnījusi.
Viņa paklausīja un sapurināja galvu, tā ka cirtas ieskāva seju viļņojošā zelta oreolā.
— Tommijs ir pagalam, — Korliss domīgi sacīja, pamazām sākdams atcerēties skriešanos ar ledu.
— Jā, — viņa atteica, — es viņam iesitu pa pirkstiem. Tas bija briesmīgi. Taču paliek cerība, ka cilvēks, kas mums laivā, ir vērtīgāks par Tomrniju, un mums tūdaļ jāsāk par slimo rūpēties. Hallo! Paskat! — Starp kokiem nepilnu divdesmit pēdu atstatumā viņa bija ieraudzījusi lielas būdas sienu. — Neredz neviena cilvēka. Būda laikam ir pamesta, ja vien saimnieki, lai tie būtu kas būdami, nav aizgājuši ciemos. Jūs pieskatiet mūsu slimnieku, Vens, — es esmu pieklājīgāk apģērbusies, tādēļ iešu izlūkos.
Viņa apgāja apkārt būdai — Jukonas novada apstākļiem tā bija visai prāva — un nonāca pie durvīm, kas bija pavērstas pret upi. Durvis bija vaļā, un, kad viņa apstājās, lai pieklauvētu, būdas iekšienē viņai atklājās pārsteidzoša aina — īstenībā vesela ainu kopa, vesela sērija. Vispirms viņa ieraudzīja baru vīriešu, kas, acīm redzot, bija iedziļinājušies kāda nopietna kopīga jautājuma risināšana. Izdzirduši viņas klauvējienu, tie instinktīvi pašķirās, izveidojot eju, un palika stāvam cieši plecu pie pleca līdz pat telpas dibenam. Arī tur abās pusēs uz garam guļamlāvām divās rindās sēdēja vīri ar bargām sejām. Vidū starp tiem — ar galu pret sienu — stāvēja galds. Sis galds tad arī šķita atrodamies visu intereses degpunktā. No spožās saules gaismas ienākušai, būda viņai likās krēslaina un tumša, tomēr viņa samanīja, ka pie galda sēž bārdains amerikānis un klaudzina pa to ar smagu koka veseri. Bet pretējā galda malā sēdēja Sentvinsents. Viņa vēl paguva ievērot tā nogurušo, izmocīto seju, bet tad pie galda izspraucās kāds vīrietis, kas izaka- tījās pēc skandināva.