Vīrs ar veseri pacēla labo roku un veikli nobēra:
— Jums svinīgi jāapzvēr, ka tiesas priekšā teiksiet… — Pēkšņi viņš aprāva sakāmo un zvērīgām acīm paraudzījās pienācējā. — Noņemiet cepuri! — viņš tam uzbrēca, un, kad vīrs steigšus paklausīja, pūlī šur tur atskanēja apslāpēti smiekli.
Tad vīrs ar veseri atsāka no jauna:
— Jums svinīgi jāapzvēr, ka tiesas priekšā teiksiet patiesību, tīru patiesību un vienīgi patiesību, uz ko lai jums palīdz dievs!
Skandināvs piekrītoši pamāja un nolaida roku.
— Vienu acumirkli, džentlmeņi!
Frona iznāca priekšplānā pa eju, kas aiz viņas tūlīt noslēdzās.
Sentvinsents pietraucās kājās un izstiepa viņai pretī abas rokas.
— Frona! — viņš izsaucās. — Ai, Frona, es neesmu vainīgs!
Tas viņu ķēra tikpat kā sitiens, jo nāca tik negaidīti, un vienu mirkli viņa pustumsā saskatīja vienīgi baltu seju loku, bet katrā sejā dega divas acis. Kādā ziņā vainīgs? — viņa iedomājās un, paraudzīdamās uz Sentvinsentu, kas vēl joprojām stāvēja ar izstieptām rokām, mulsā satraukumā neskaidri izjuta tādu kā pretīgumu. Kādā ziņā vainīgs? Viņš gan varēja būt mazliet savaldīgāks. Būtu varējis pagaidīt, kamēr viņu apsūdz. Viņa taču vispār nezināja, ka viņš tiek par kaut ko apsūdzēts.
— Apsūdzētā paziņa, — autoritatīvi noteica vīrs ar veseri. — Ēi, atnesiet kāds viņai ķeblīti!
— Vienu mirklīti… — Viņa grīļodamās piegāja pie galda un atspieda pret to roku. — Es nekā nesaprotu. Tas viss ir tik negaidīti…
Viņas skatiens neviļus apstājās pie pašas kājām, kas bija satīstītas netīrās skrandās, un viņa atģida, ka ir ģērbusies īsos, sadriskātos brunčos, ka elkonis lien laukā pa saplēstās piedurknes caurumu, bet vaļējie mati sapinkājušies. Vaigs un kakls vienā pusē likās notriepts ar kaut ko biezu. Viņa pārbrauca vaigam ar plaukstu, un zemē grabēdami nobira sakaltušu dubļu pikuči.
— Būs jau labi, — vīrietis diezgan laipni noteica. — Sēdieties! Mums klājas gluži tāpat. Mēs arī neko nesaprotam. Bet ticiet maniem vārdiem, esam šeit sanākuši, lai visu noskaidrotu. Tāpēc apsēdieties!
Viņa pacēla roku.
— Vienu mirklīti…
— Sēdieties! — viņš pērkona balsī uzkliedza. — Tiesas sēdi nedrīkst traucēt.
Pulkā atskanēja dobja murdoņa un protestējoši izsaucieni, bet vīrs atkal piedauzīja pa galdu, aicinādams apklust. Taču Frona apņēmīgi palika stāvam.
Kad troksnis bija apklusis, viņa uzrunāja cilvēku pie galda:
— Priekšsēdētāja kungs, es pieņemu, ka šī ir zeltraču sapulce. (Vīrietis pamāja.) Tādā gadījumā man ir līdztiesīga balss mūsu kopienas jautājumu izlemšanā, un es prasu, lai mani uzklausa. Ir ļoti svarīgi, lai mani uzklausītu.
— Bet jūs traucējat kārtību, mis … ē …
— Velza! — tūdaļ atsaucās vairākas balsis.
— Mis Velza, — viņš turpināja, un varēja just, ka viņa cieņa pieaugusi, — diemžēl man jāpaskaidro, ka jūs traucējat sēdes kārtību. Labāk tomēr apsēdieties!
— Nesēdēšu, — viņa attrauca. — Man jāziņo kaut kas ārkārtīgi svarīgs, un, ja jūs mani neuzklausīsiet, es prasīšu atļauju sapulcei.
Viņa pārlaida skatienu vīriem, un tūdaļ atskanēja saucieni, lai ļauj viņai runāt. Priekšsēdētājs piekāpās un ar mājienu uzaicināja Fronu turpināt.
— Priekšsēdētāja kungs un sapulcējušies, nezinu, kas jums te pašlaik jāizlemj, zinu tikai, ka man jums jāziņo kaut kas daudz steidzamāks. Tepat ārpusē pie būdas guļ cilvēks, kas acīm redzami mirst aiz bada. Mēs viņu atvedām no upes otra krasta. Nebūtu jūs apgrūtinājuši, bet nevarējām piestāt pie savas salas. Sim cilvēkam, par ko runāju, nekavējoties vajadzīga palīdzība.
— Jūs tur divi, kas tuvāk pie durvīm, ejiet un parūpējieties par viņu, — priekšsēdētājs norīkoja. — Un jūs, doktor Holidej, arī izejiet apskatīties, ko jūs tur varat līdzēt.
— Palūdz pārtraukumu, — Sentvinsents pačukstēja.
Frona pamāja ar galvu.
— Priekšsēdētāja kungs, es lūdzu izziņot pārtraukumu, kamēr aprūpē slimo.
Viņas vārdiem atbildēja saucieni «Nevajag pārtraukuma!» un «Turpināt sēdi!», un priekšlikums bija noraidīts.
— Nu, Gregorij! — Ar smaidu un sveicienu viņa apsēdās uz ķeblīša līdzās Sentvinsentam. — Kas noticis?
Viņš cieši satvēra Fronas roku.
— Netici viņiem, Frona! Viņi grib mani… — viņš norīstījās, — mani nogalināt.
— Kādēļ tad? Nomieriniesi Pastāsti man!
— Nu redzi, pagājušajā naktī… — viņš iesāka aizgūtnēm, bet tad apklusa, lai klausītos, ko saka pirmīt nozvērinātais skandināvs, kurš runāja lēnām, apsvērdams katru vārdu.
— Es uzreiz esmu nomodā, — viņš runāja. — Aizeju līdz durvīm. Tur es dzirdu vēl vienu šāvienu.
Viņu pārtrauca vīrietis ar sārtu seju, tērpies, nodilušā mētelī.
— Ko jūs nodomājāt? — viņš jautāja.
— Ko-o? — liecinieks pārvaicāja, apjukumā tumši piesarcis.
— Nu, kad piegājāt pie durvīm, ko jūs vispirms nodomājāt?
— Ahā! — vīrietis nopūtās, seja tam apskaidrojās, un balsī skanēja dziļš atvieglojums. — Man kājās nav mokasīnu. Un es nodomāju, ka ir sasodīti auksts. — Apmierinātība viņa sejā pārvērtās naivā izbrīnā, kad pēc šās liecības uzbrāzmoja smieklu šalts, tomēr viņš stūrgalvīgi turpināja: — Dzirdu vēl vienu šāvienu un tad skrienu prom pa taku.