Tai brīdī cauri pūlim pie Fronas lauzās Korliss, un tā viņa nedzirdēja, ko liecinieks teica tālāk.
— Kas te notiek? — inženieris jautāja. — Vai kas nopietns? Vai nevaru kaut kā palīdzēt?
— Jā, jā! — Frona pateicīgi satvēra viņa roku. — Pamēģiniet kaut kādā veidā tikt pāri attekai un pasakiet, lai tēvs brauc šurp! Pastāstiet viņam, ka Gregorijs Sentvinsents nokļuvis nepatikšanās; ka viņu apsūdz… par ko tevi apsūdz, Gregorij? — viņa jautāja, pagriezusies pret Sentvinsentu.
— Slepkavībā.
— Slepkavībā? — Korliss izsaucās.
— Jā, jā. Pasakiet, ka viņu apsūdz slepkavība, ka es jau esmu šeit, ka man viņš nepieciešams. Un palūdziet, lai atved man kādas drēbes. Un, Vens, — viņa ciešāk saspieda Korlisa roku, pamezdama ašu skatienu no lejas augšup, — neuzņemieties pārāk… pārāk lielu risku, tomēr centieties gan to izdarīt!
— Nebaidieties, izdarīšu. — Viņš uzmundrinot pamāja viņai un sāka ar elkoņiem brīvēt sev ceļu uz izeju.
— Kas ir tavs aizstāvis? — viņa apvaicājās Sentvinsentam.
Viņš papurināja galvu.
— Neviens. Viņi gribēja m^i nozīmēt vienu tādu — caurkritušu advokātu no Savienotajām Valstīm, Billu Braunu, — bet es atteicos. Tagad viņš aizstāv pretējo pusi. Sī ir linča tiesa, saproti, un viņi jau visu izlēmuši. Viņi norunājuši mani notiesāt.
— Man ļoti gribētos dzirdēt, ko tu saki no savas puses, tikai laika nav.
— Bet, Frona, es esmu nevainīgs. Es…
— S-š-š! — Viņa uzlika plaukstu uz Sentvinsenta rokas, lai viņu apklusinātu, un veltīja visu uzmanību lieciniekam.
— Tas avīžu puisis plosās kā traks, bet mēs ar Pjēru, mēs velkam viņu uz būdu. Sis raud un nekust ne no vietas…
— Kurš raudāja? — prokurors pārtrauca.
— Viņš. šis te puisis. — Skandināvs norādīja tieši uz Sentvinsentu. — Es iededzu gaismu. Kvēpene gan ir apgāzusies un izlijusi, bet man kabatā ir svece. Milzīgi derīgi ir nēsāt kabatā sveci, — viņš dziļā nopietnībā apgalvoja. — Un Borgs, tas guļ uz grīdas beigts. Un skvo saka, ka šis to izdarījis, un tad viņa arī nomirst.
— Kā viņa sacīja — kurš to izdarījis?
Liecinieka pirksts atkal vērsās pret Sentvinsentu.
— Viņš. šis te puisis.
— Vai viņa tā teica? — Frona čukstus pavaicāja.
— Jā, — Sentvinsents atčukstēja, — teica. Bet es nespēju iedomāties, kas viņu uz to pamudināja. Viņa droši vien vairs nebija pie pilna prāta.
Nodilušajā mētelītī ģērbtais sārtsejainais cilvēks sīki jo sīki iztaujāja liecinieku, Frona uzmanīgi sekoja atbildēm, tomēr nekā jauna neuzzināja.
— Jums ir tiesība uzdot lieciniekam pretjautājumus, — priekšsēdētājs paskaidroja Sentvinsentam. — Vai gribat ko jautāt?
Žurnālists papurināja galvu.
— Nu jautā, — Frona skubināja.
— Kāda jēga? — viņš bezcerīgi atteica. — Mans liktenis ir izlemts. Spriedums jau bija gatavs pirms tiesas sēdes sākuma.
— Vienu mirklīti, lūdzu! — Fronas skarbā pavēle apturēja liecinieku, kas jau grasījās aiziet. — Vai jums pašam personiski nav zināms, kas izdarīja slepkavību?
Skandināvs noraudzījās viņā ar trulu izteiksmi nekustīgajā sejā, it kā nogaidīdJhis, kamēr jautājums sasniegs viņa apziņu.
— Vai jūs pats neredzējāt, kas to izdarīja? — viņa atkārtoja.
— Kā ne. Sis te puisis. — Atkal pirksts rādīja iepriekšējā virzienā. — Viņa saka, ka šis.
Visi apkārtējie pasmīnēja.
— Bet jūs pats neredzējāt?
— Es dzirdēju šāvienus.
— Bet jūs neredzējāt, kas šāva?
— Nē-ē, bet viņa sacīja…
— Tas ir viss, pateicos, — Frona laipni sacīja, un liecinieks aizgāja.
Prokurors paskatījās savās piezīmēs.
— Pjērs Lafličs! — viņš izsauca.
Slaids vīrietis ar tumšu sejas krāsu un vingru, lokanu augumu iznāca brīvajā laukumiņā pie galda. Tas bija glīts melnmatis, kura dzīvās, izteiksmīgās acis sirsnīgi un atklāti raudzījās uz visām pusēm un visu ievēroja. Uz mirkli tās neslēptā godbijīgā apbrīnā pakavējās pie Fronas, bet viņa uzsmaidīja un viegli pameta ar galvu, jo puisis viņai iepatikās no pirmā acu uzmetiena, — tā vien likās, ka viņi jau sen būtu pazīstami. Viņš atsaucās ar sirsnīgu smaidu, gludā virslūpa pavērusies atsedza skaistus, nevainojami baltus zobus.
Uz parastajiem jautājumiem viņš paziņoja, ka saucoties pēc tēva un tēvs bijis Kanādas francūzis, mednieks. Māte — viņš paraustīja plecus un atkal atsedza zobus — bijusi metise. Piedzimis viņš esot kaut kur Tukšajos novados medību pārgājiena laikā, viņš nemaz skaidri nezinot, kur īsti. Jā, oui, viņu uzskatot par veterānu. Viņš šajā novadā esot ieradies Džeka Makveščena laikā, atnācis pāri Klinšu kalniem no Lielā Vergezera.
Uzaicināts pastāstīt visu, kas viņam zināms izskatāmajā lietā, viņš brītiņu klusēja, it kā pārdomādams, kā labāk iesākt.
— Pavasarī ir jauki gulēt, ja durvis vaļā, — viņš iesāka melodiskā balsī, dzidrā kā flautas skaņas, un tajā viegli bija jaušams no tālajiem senčiem pārmantots akcents. — Tā es guļu pagājušo nakti. Bet es guļu kā kaķis. Nokrīt lapa, uzpūš vējiņš, manas ausis to dzird un pačukst man, Čukst un čukst visu augu nakti. Noskan pirmais šāviens, tā, — viņš ar pirkstiem pasita knipi, — un es pamostos, rau, šitā un tūliņ metos pie durvīm.
Sentvinsents pieliecās tuvāk Fronai.
— Tas nebija pirmais šāviens.
Viņa palocīja galvu, nenolaizdama acis no Lafliča, kas pieklājīgi bija pārtraucis stāstījumu.
— Tad vēl divi šāvieni, — viņš turpināja, — aši viens pēc otra, bum-bum, tieši šitā. Borga būdā, es saku pats sev un nu tik lejā pa taku. Es domāju, Borgs nošāvis Bellu, un tas gan ir nelāgi. Bella ļoti jauka meitene, — viņš piebilda, atkal uzsmaidīdams savu neatvairāmo smaidu. — Man patīk Bella. Un tā es skrienu. Bet Džons, tas skrien no savas būdas kā trekna govs, ar milzīgu troksni. «Kas noticis?» viņš saka, bet es saku: «Nezinu.» Un tad viens drāžas ārā no tumsas, rau, šitā — žvīks! — un nogāž Džonu gar zemi, nogāž mani gar zemi. Mēs viņu grābjam ciet uzreiz no visām pusēm. Tas ir vīrietis. Apakšveļā. Viņš pretojas. Viņš kliedz: «Oi! Oi! Oi!» — tieši šitā. Mēs viņu turam cieši, un drīz viņš apklust. Tad mēs ceļamies augšā un es saku: «Ejam atpakaļ!»