— Kas šis cilvēks bija?
Lafličs mazliet pagriezās un pievērsa acis Sentvinsentam.
— Turpiniet!
— Jā? Tas cilvēks negrib iet atpakaļ. Bet mēs ar Džonu sakām — jāiet, un viņš nāk.
— Vai viņš kaut ko teica?
— Es viņam prasu, kas noticis, bet viņš raud, viņš… viņš šņukst — hū, hū, hū — tieši tā.
— Vai jūs viņā ievērojāt kaut ko sevišķu?
Lafličs jautājoši pacēla uzacis.
— Kaut ko savādu, kaut ko neparastu?
— Jā, oui: asinis pie rokām. — Nelikdamies ne zinis gar murdoņu, kas atskanēja telpā, viņš turpināja, un viņa dzīvā mīmika un žesti piešķīra stāstījumam dramatismu. — Džons iededz gaismu, un Bella kunkst kā sašauts ronis, tieši tā kā ronis, kad tam iešauts zem peldspuras. Un Borgs guļ otrā kaktā. Es paskatos tuvāk. Viņš vairs neelpo.
Tad Bella atver acis, es skatos viņai acīs un zinu, ka viņa pazīst mani, Lafliču. «Kas to izdarīja, Bella?» es prasu. Viņa groza galvu pa grīdu un čukst tik klusu, tik lēni: «Viņš beigts?» Es zinu, viņa domā Borgu, un saku— jā. Tad viņa paceļas uz elkoņa un skatās apkārt aši, aši, lielā steigā, bet, kad ierauga Vinsentu, citur vairs neskatās, skatās tik uz Vinsentu visu laiku. Tad parāda uz viņu, rau, šitā. — Pieskaņodams kustību vārdiem, Lafličs pagriezās un pastiepa drebošu pirkstu pret apsūdzēto. — Un saka: «Viņš, viņš, viņš.» Es saku: «Bella, kas to izdarīja?» Un viņa saka: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.» Un tad… — Lafliča galva nevarīgi noslīga uz krūtīm, pēc tam, atkal izslējies taisni, viņš pazibināja zobus un pabeidza: — Nomira.
Sārtsejainais Bil 1s Brauns uzdeva pusmetisam visus parastos jautājumus, kas vienīgi apstiprināja viņa liecību un palīdzēja konstatēt faktu, ka Borga noslepkavošanas laikā acīm redzami notikusi drausmīga cīņa. Smagais galds bija salauzts, ķeblis un guļamlāvas dēļi sašķaidīti šķēpelēs, bet krāsniņa apgāzta.
— Nekad neesmu redzējis ko tamlīdzīgu, — Lafličs teica, pabeigdams postažas aprakstu. — Nē, nekad.
Brauns palocīdamies nodeva liecinieku Fronas rīcībā un par bagātīgu atmaksu saņēma viņas smaidu. Frona domāja, ka būs gudri darīts, ja pret advokātu izturēsies sirsnīgi. Viņa galvenokārt centas iegūt laiku — laiku, līdz atbrauks tēvs, laiku, līdz varēs palikt divatā ar Sentvinsentu un sīkumos uzzināt, kas īsti noticis. Tādēļ viņa nebeidzamā virknē uzdeva Lafličam jautājumu pēc jautājuma. Tomēr tikai divos gadījumos viņai izdevās uzzināt kaut ko daudzmaz nozīmīgu.
— Jūs, mister Laflič, pieminējāt pirmo šāvienu. Taču baļķu būdas sienas ir krietni biezas. Kā jums šķiet, vai jūs būtu dzirdējis šo pirmo šāvienu, ja jūsu durvis būtu bijušas ciet?
Lafličs papurināja galvu, taču tumšās acis Fronai pauda, ka viņš labi saprot, ko viņa cenšas noskaidrot.
— Un, ja Borga būdas durvis bijušas ciet, vai tad jūs būtu varējis sadzirdēt?
Viņš atkal papurina ja galvu.
— Tātad, mister Laflič, runādams par pirmo šāvienu, jūs ar to nedomājāt pirmo šāvienu, kas tika izšauts, bet gan pirmo šāvienu, ki.ru jūs dzirdējāt?
Viņš pamāja, un, kaut arī ieguvusi vienu punktu savā labā, Frona tomēr nezināja, vai ar to iemantojusi kādu praktisku labumu.
Viņa no jauna sāka pūlēties, izgudrēm cenzdamās aiz- taujāties līdz kādam saasinājuma punktam, kaut gan visu laiku juta, ka Lafličs viņas taktiku uzminējis.
— Jūs teicāt, mister Laflič, ka esot bijis ļoti tumšs?
— Jā, oui! Pavisam tumšs.
— Cik tumšs? Kā jūs zinājāt, ka cilvēks, kuru sasta- pāt, ir Džons?
— Džons skriedams taisa milzīgu troksni. Es pazīstu šo viņa troksni.
— Vai jūs viņu varējāt saskatīt tik labi, lai pazītu, ka tas ir viņš?
— O nē.'
— Tādā gadījumā, misters Laflič, — viņa triumfējoši izsaucās, — lūdzu, pasakiet — kā jūs varējāt zināt, ka misteram Sentvinsentam pie rokām ir asinis?
Lafliča lūpas pavērās apžilbinošā smaidā, un viņš brīdi klusēja.
— Kā? Es sajutu kaut ko siltu viņam uz rokām. Un mans deguns — o, vai tad deguns man nepastāsta par mednieka ugunskura dūmiem jau pa lielu gabalu, par alu, kurā noslēpies trusis, un par taku, kur nesen aizgājis briedis? — Viņš atmeta galvu, aizvēra acis un saspringtu seju, ieplestām, drebošām nāsīm parādīja, ka no visām maņām darbojas tikai viena vienīga un visa viņa būtība koncentrējas tikai uz to. Tad, mazliet pavēris acis, viņš sapņaini paskatījās uz Fronu. — Es saodu asinis uz viņa rokām, siltas asinis, karstas asinis uz viņa rokām.
— Dievs sodi, to viņš tiešām spēj! — kāds vīrs izsaucās.
Arī Frona tam noticēja tik cieši, ka neviļus paraudzījās uz Sentvinsenta rokām un ieraudzīja sarkanbrūnus traipus uz viņa flaneļa krekla dūrgaliem.
Kad Lafličs aizgāja no liecinieku vietas, Bills Brauns pienāca pie Fronas un sniedza viņai roku.
— Man taču jāiepazīstas ar apsūdzētā aizstāvi, — viņš laipni teica, pārlaizdams acis pār savām piezīmēm, lai nopratinātu nākamo liecinieku.
— Bet vai jums tas nešķiet netaisni pret mani? — viņa jautri atvaicāja. — Man taču nebija laika sagatavoties aizstāvībai. Es par notikušo zinu vienīgi to, ko dzirdēju no diviem jūsu lieciniekiem. Vai jums neliekas, mister Braun, — viņas balss maigi iedrebējās, mēģinādama pārliecināt, — vai jums neliekas, ka būtu lietderīgi atlikt sēdes turpinājumu līdz rītdienai?