— Hm, — viņš vilcinādamies noņurdēja un palūkojās pulkstenī. — Ideja nav slikta. Pulkstenis kā nekā jau pieci, un vīriem būtu jāvāra vakariņas.
Viņa pateicās bez vārdiem, kā to prot dažas sievietes, un Brauns, lūkodamies lejup viņas sejā un acīs, jutās dziļāk un jaukāk gandarīts nekā tad, ja viņa būtu runājusi.
Viņš aizgāja atpakaļ savā vietā un uzrunāja sapulcējušos.
— Pēc aizstāvja un apsūdzētāja apspriešanās, kā arī ņemot vērā vēlo stundu un to, ka lietu nebūs iespējams izskatīt īsā laikā, es — hm — iedrošinos lūgt izziņot pārtraukumu līdz pulksten astoņiem rītrītā.
— Vairākums ir par priekšlikumu, — paziņoja priekšsēdētājs, pamezdams savu vietu un sākdams rosīties ap pavardu, jo viņš bija būdas līdzīpašnieks un gatavoja ēdienu visiem saviem vīriem.
XXVII NODAĻA
Tiklīdz pēdējais no pūļa bija aiz durvīm, Frona pievērsās Sentvinsentam. Kā slīcējs tas krampjaini sažņaudza viņas rokas.
— Tici man, Frona! Apsoli, ka ticēsi!
Viņas seja pietvīka.
— Tu esi uzbudinājies, — viņa atteica, — citādi tu tā nerunātu. Nedomāju tev pārmest. — Frona atmaiga.
— Citādi jau nemaz nav iespējams, šādos apstākļos cilvēkam ir jāuzbudinās.
— Jā, to jau es zinu pats, — viņš sarūgtināts atzinās.
— Es izturos kā pēdīgais muļķis, tomēr nekā tur nevaru līdzēt. Satricinājums bija drausmīgs. Un, it kā šausmu jau tā nebūtu diezgan, redzot Borga nogalināšanu, mani vēl uzskata par slepkavu un nodod pūļa tiesai! Piedod man, Frona! Es vairs nevaldu pār sevi. Protams, es zinu, ka tu man ticēsi.
— Tad izstāsti man visu, Gregorij!
— Pirmām kārtām šī sieviete, Bella, meloja. Viņai vajadzēja būt prātu zaudējušai, ja varēja pirms nāves ko tādu apgalvot, kur es taču tiku cīnījies par viņu un Borgu. Tikai tā to var izskaidrot…
— Sāc no sākuma, — Frona viņu pārtrauca. — Nepiemirsti, ka es taču nezinu itin nekā.
Viņš iekārtojās ērtāk uz ķeblīša un, tīdams cigareti, sāka izklāstīt iepriekšējās nakts notikumus.
— Varēja būt ap pulksten vieniem naktī, kad mani pamodināja kvēpenes uzdedzināšana. Nodomāju, ka to izdarījis Borgs, vēl nobrīnījos, ko viņš te ložņā apkārt, un grasījos atkal laisties miegā, kad — pats nezinu, kas mani uz to skubināja, — atkal atvēru acis. Būdā bija divi sveši vīrieši. Abiem bija maskas un kažokādas cepures ar nolaistām malām, tā ka varēju redzēt tikai viņu acis dzalk- stījam caur masku spraugām.
Mana pirmā doma bija vienīgi tā, ka draud briesmas. Mirkli vēl paliku mierīgi guļam un apsvēru stāvokli. Borgs bija aizņēmies manu revolveri, tā ka es biju pilnīgi neapbruņots. Mana šautene karājās pie durvīm. Nolēmu strauji lēkt augšā un paķert to. Taču, tikko manas kājas pieskārās grīdai, viens no iebrucējiem metās man virsū, tai pašā laikā izšaudams no revolvera. Tas bija pirmais šāviens, kuru Lafličs netika dzirdējis. Vēlāk, kad cīņas karstumā durvis bija atsprāgušas vaļā, viņš varēja dzirdēt pēdējos trīs.
Nu, es biju tik tuvu šim vīram un mans lēciens no lažas bija tik negaidīts, ka viņš man netrāpīja. Nākamajā mirklī mēs, cīņā saklupuši, vārtījāmies pa grīdu. Protams, Borgs bija uzmodināts, un otrais negantnieks nu savu uzmanību veltīja viņam un Bellai. Tas bija šis otrais, kas izdarīja slepkavību, jo manējam, saprotams, rokas bija aizņemtas. Tu jau dzirdēji liecības. Pēc tā, kādā postažā bija pārvērtusies būda, vari gan iedomāties cīņas norisi. Mēs vārtījāmies un grūstījāmies cīkstēdamies, līdz ķebļi, galds, plaukti — viss bija sadauzīts druskās.
Ak, Frona, tas bija drausmīgi! Borgs cīnās uz dzīvību un nāvi, Bella viņam palīdz, kaut pati kunkst no ievainojumiem, bet es nespēju iet palīgā. Taču beigās es ātri vien sāku ņemt virsroku pār savu pretinieku. Es biju nogāzis viņu uz muguras, ar ceļiem uzgulis uz elkoņiem un sāku pamazām žņaugt ciet rīkli, bet tad tas otrais, ticis galā ar savu darbu, arī metās man virsū. Ko es varēju darīt? Divi pret vienu, galīgi nokausētul Tā nu es tiku iegrūsts kaktā, bet tie abi aizlaidās. Jāatzīstas, tobrīd gan esmu bijis galīgi bez galvas, jo, tiklīdz atguvu elpu, es metos ārā tiem pakaļ — un bez ieroča. Tur es saskrējos ar Lafliču un Džonu, un… un pārējo tu zini.
Tikai, — viņš apjukumā sarauca uzacis, — tikai nekādi nespēju saprast, kāpēc Bellai vajadzēja vainu uzvelt man.
Kā apžēlošanas lūgdamies, viņš noraudzījās uz Fronu, taču viņa, lai gan līdzjūtīgi paspieda Sentvinsenta roku, , klusēja un, domādama par dzirdēto, apsvēra visus par un pret.
Pēdīgi viņa lēni pašūpoja galvu.
— Bēdīgs stāvoklis, un galvenais — kā viņus pārliecināt … 1
— Bet, mans dievs, Frona, es esmu nevainīgs! Varbūt arī neesmu bijis nekāds svētais, bet asinis manām rokām nav pielipušas.
— Taču liec vērā, Gregorij, — viņa mierīgi sacīja, — ne jau es būšu tava tiesātāja. Diemžēl to darīs zeltraču sapulces vīri, un problēma nu ir — kā viņus pārliecināt par tavu nevainību? Abi galvenie punkti runā tev par ļaunu: Bellas pirmsnāves vārdi un asinis uz tavas piedurknes.
— Visa telpa taču bija piešķiesta ar asinīm, — Sentvinsents kaismīgi iesaucās, pietrūkdamies kājās. — Es tev saku, ka tur šķīda asinis. Kā es būtu varējis izsargāties no tām, tā cīnīdamies par savu dzīvību? Vai tad tu nespēj ticēt manam vārdam, ka…
— Rāmāk, rāmāk, Gregorij! Apsēdies! Tu patiešām vairs nevaldi pār sevi. Ja tavā lietā spriedums būtu no manis atkarīgs, pats zini, ka tad tu varētu aiziet brīvs un neaptraipīts. Bet šie vīri — tu taču zini, kas ir pūļa vara, — kā lai tos pārliecinām atdot tev brīvību? Vai nu tu redzi? Tev taču nav neviena liecinieka. Mirstošas sievietes vārdi ir svētāki par dzīvajos palikuša vīrieša vārdiem. Vai tu vari uzrādīt iemeslu, kāpēc šī sieviete mira ar meliem uz lūpām? Vai viņai bija kāds pamats tevi ienīst? Vai esi viņai vai viņas vīram nodarījis ko ļaunu?