Sentvinsents papurināja galvu,
— Bez šaubām, mēs nevaram visu izprast un izskaidrot, bet šiem zeltračiem arī nevajag nekādas izskaidrošanas. Tiem viss ir tāpat skaidrs. Mūsu uzdevums nu būtu šo skaidrību apgāzt. Vai mēs to varam?
Žurnālists, izmisuma satriekts, ar ierautām krūtīm un sagumušiem pleciem saļima krēslā.
— Tad es tiešām esmu pagalam.
— Nē, gluži tik traki vēl nav. Tevi nepakārs. Vari uz mani paļauties.
— Bet ko tad tu vari darīt? — viņš izmisīgi jautāja.
— Viņi ir sagrābuši likumu savās rokās, viņi paši sevi pasludina par likumu.
— Pirmām kārtām, upē ledus ir izgājis. Tas daudz ko nozīmē. Kuru katru brīdi var sagaidīt ierodamies gubernatoru un teritoriālos tiesnešus policijas nodaļas pavadībā. Un viņi droši vien apmetīsies šeit. Tālāk, mēs paši arī varam kaut ko darīt. Upe ir vaļā, un, ja nu draud pats ļaunākais, tad glābiņu vēl var dot bēgšana; un bēgšana nu ir pēdējais, kas tiem varētu ienākt prātā.
— Nē, nē, tas nav iespējams! Kas gan esam mēs — tu un es — pret tiem daudzajiem!
— Bet ir vēl mans tēvs un barons Kurbertēns. Četras ietekmīgas personas, rīkodamās kopīgi, var izdarīt brīnumus, mīļo Gregorij. Paļaujies uz mani, viss būs labi!
Viņa to noskūpstīja un izbrauca ar pirkstiem tam caur matiem, taču raižpilnā izteiksme no sejas nenozuda.
Džeikobs Velzs biji ticis pāri attekai jau krietnu brīdi pirms tumsas iestāšanās, un kopā ar viņu ieradās Dels, barons un Korliss. Kamēr Frona aizgāja pārģērbties vienā no mazajām būdām, kuru tās īpašnieki vīrieši viņai mīļu- prāt atvēlēja, tēvs devās apvaicāties par pastnieka labklājību. Depešas bija sevišķi svarīgas, tik svarīgas, ka vēl labu laiku pēc tam, kad Džeikobs Velzs tās bija izlasījis un pārlasījis, viņa seja palika tumša un apmakusies, bet, tiklīdz viņš atgriezās pie Fronas, tā tūdaļ noskaidrojās. Sentvinsentam, kas bija ieslodzīts blakus būdā, tika dota atļauja tikties ar viņiem.
— Stāvoklis ir diezgān bēdīgs, — Džeikobs Velzs noteica, atvadīdamies uz nakti. — Bet dusiet mierīgi, Sentvinsent, lai nu izskatītos bēdīgi vai kā, bet pie kāķa jūs neuzvilks, kamēr man vēl šai spēlītē ir kāda teikšana. Esmu pārliecināts, ka jūs jau nu nenoslepkavojāt Borgu, un par tālāko gādās mana dūre.
— Gara diena, — Korliss ieminējās, pavadīdams Fronu uz viņas būdu.
— Un rītdiena būs vēl garāka, — viņa gurdi atbildēja.
— Kā man nāk miegs!
— Jūs esat drosmīga sieviete, un es lepojos ar jums.— Pulkstenis bija desmit. Caur blāvo mijkrēsli viņš noraudzījās uz spocīgajiem ledus blāķiem, kas nemitīgi slīdēja garām. — Un šinīs raizēs, — viņš turpināja, — varat paļauties uz mani vienmēr un visur.
• : — Vienmēr un visur? — viņa pārvaicāja, balsij aizķeroties.
— Ja es būtu melodrāmas varonis, es teiktu: «Līdz kapa malai!» — bet tāds es neesmu un tāpēc tikai atkārtoju: vienmēr un visur.
— Jūs esat ļoti labs pret mani, Vens. Nekad es nespēšu jums atmaksāt…
— Kas par niekiem! Es sevi neizūtrupēju. Mīlestība ir kalpošana, tāda ir mana pārliecība.
Frona ilgi noraudzījās viņā, un, kaut gan sejā viņai vēl atvizēja viegls izbrīns, sirdī iezagās smeldze — viņa pati nezināja, kālab, — un domās noplandīja gar acīm šās dienas notikumi, kā arī viss, kas pieredzēts tajās dienās, kopš viņa Korlisu iepazina.
— Vai jūs ticat tīrai draudzībai? — viņa beidzot ievaicājās. — Jo es ceru, ka tādas draudzības saites mūs varētu allaž vienot. Tīra, skaidra draudzība, biedriskas attiecības?
Vaicādama viņa apzinājās, ka neizsaka gluži to, ko jūt un ko būtu vēlējusies. Un, kad Korliss noliedzoši pakratīja galvu, viņa notrīsēja neizprotamā, priecīgā satraukumā.
— Biedriskas attiecības? — viņš atjautāja. — Kur jūs taču zināt, ka es jūs mīlu?
— Jā, — viņa atteica apslāpētā balsī.
— Man galu galā sāk likties, ka jūsu zināšanas par vīriešiem ir visai ierobežotas. Ticiet man, ne jau no tādiem māliem mēs esam lipināti. Biedriskas attiecības? Ienākt no āra aukstuma apsildīties pie jūsu pavarda? Jauki. Bet ienākt tad, kad cits vīrietis sēž jums līdzās pie jūsu pavarda? Nē Biedriskas attiecības liktu man priecāties par jūsu priekiem; bet vai jūs kaut uz mirkli varat iedomāties, ka es spētu priecāties, redzot jūs ar cita vīrieša bērnu klēpī, ar bērnu, kurš varētu būt manējais? Un kad no šā bērna acīm manī raugās tas cits vīrietis un ar viņa lūpām man uzsmaida tas cits? Vai jūs tiešām domājat, ka tādā gadījumā es varētu priecāties par jūsu priekiem? Nē, nē, mīlestība nav iekaļama tīras draudzības važās.
Frona uzlika roku uz viņa elkoņa.
— Jūs domājat, ka man nav taisnība? — Venss ievaicājās, viņas svešādās sejas izteiksmes samulsināts.
Viņa klusītiņām elsoja.
— Jūs esat nogurusi un nomocījusies. Teiksim ar labu nakti! Jums jāliekas gultā!
— Nē, neaizejiet, vēl ne! — viņa to atturēja. — Nē, ne, es esmu nelga. Kā jau jūs sakāt, esmu nogurusi. Bet paklausieties, Vens! Mums daudz kas jāpavejc. Mums jasa- stāda rītdienas darba plāns. Ienāciet iekšā! Tevs un barons Kurbertēns abi tur apspriežas, un, ja draud pats ļaunākais, mums četriem būs jāveic diži darbi.