Выбрать главу

—   Efektīgi, — Džeikobs Velzs atzina, kad Frona bija īsumā izklāstījusi darbības plānu un noteikusi, kas katram darāms. — Bet tieši tik negaidītai rīcībai vajag sekmeties.

—   Coup d'ētat!x — bija barona spriedums. — Vareni! Ā! Man jau asinis sāk kūsāt, par to domājot vien. «Rokas augšā!» es brēcu, pie tam visai mežonīgi.

Bet ja nu tie nepaceļ rokas? — viņš meklēja atbalstu pie Džeikoba Velza.

—  Tad šaujiet! Nekad neizrādiet bailes, ja jums rokā šaujamais, Kurbertēn! Slavenas autoritātes uzskata, ka tas neesot veselīgi.

—  Un jūsu pārziņā paliek «Bižū», Vens, — Frona teica. — Tēvs domā, ka rīt upē daudz ledus nebūs, ja vien naktī nerodas sastrēgums. Viss jūsu uzdevums ir turēt laivu gatavībā durvju priekšā pie krasta. Jūs, protams, nekā nezi­nāsiet par to, kas notiek, kamēr ieraudzīsiet Sentvinsentu skrienam. Tad kopā ar viņu laivā un projām — uz Dausonu. Tagad teikšu jums arlabvakaru un arī — palie­ciet sveiki, jo rīt man vairs nebūs izdevības.

—  Un turieties pa kreisā krasta šaurumu, kamēr būsiet garām līkumam, — Džeikobs Velzs pamācīja, — tad pār- brauciet labajā pusē un laidieties pa ašāko straumi! Bet tagad šķiramies un lienam segās. Līdz Dausonai ir sep­tiņdesmit jūdžu, un jums tās būs jāveic, elpu neatvil- kušam.

XXVIII NODAĻA

Kad Džeikobs Velzs zeltraču sapulcē cēlās kājās un ņēmās nosodīt sēdes nostāju, viņu uzklausīja ar pienācīgu godbijību. Tie laiki, viņš aizrādīja, kad zemē nebija likumu un šādu sapulču lēmumiem bija likuma spēks, esot sen jau aiz kalniem, jo tagad valstī esot apstiprināti likumi — 1 Coup d'ētat (franču valodā) — valsts apvērsums.

taisnīgi likumi. Karalienes valdība esot parādījusi, ka stāv sava uzdevuma augstumos, un pretlikumīga valsts varas piesavināšanās esot solis atpakaļ pagātnes tumsā, no ku­rienes šie jau esot tikuši laukā. Tagad šādu rīcību varot raksturot tikai ar vārdu «noziedzība», vieglāka apzīmē­juma tai neesot. Un tālāk viņš stingri un noteikti apsolīja sapulcei, ka nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš aktīvi rūpēšoties par to, lai katru no tiem sauktu pie atbildības. Runas nobeigumā viņš ierosināja sēdi pārtraukt un apcie­tināto nodot teritoriālai tiesai, taču priekšlikums bez kā­dām diskusijām tika noraidīts.

—  Nu, vai neredzi, — Sentvinsents sacīja Fronai, — ka nav ne inazako cerību?

—   Ir tomēr. Paklausies!

Viņa uz ātru roku iepazīstināja Sentvinsentu ar iepriek­šējā naktī izstrādāto plānu.

Viņš noklausījās vienaldzīgi, pārāk nomākts, lai jūsmotu līdz ar Fronu.

—  Tāds mēģinājums ir tīrais neprāts, — viņš iebilda, kad Frona bija beigusi.

—  Bez šāda mēģinājuma pakāršana tikpat kā droša,— viņa attrauca, mazliet iekaisusi. — Domājams, tu taču gribi vēl cīnīties?

—   Domājams gan, — viņš dobjā balsī atteica.

Pirmie liecinieki bija abi zviedri, kuri pastāstīja gadī­jumu ar veļas baļļu, kad Borgs bija ļāvis vaļu savam kār­tējam dusmu izvirdumam. Lai cik mazsvarīgs šis gadī­jums bija pats par sevi, taču vēlāko notikumu gaismā tas izvērtās par visai nozīmīgu notikumu. Tas pavēra plašu vaļu iztēlei par visiem zināmiem dzīves atgadīju­miem. Ne tik svarīgs bija tas, kas tika teikts, kā tas, kas palika nepateikts. Cilvēki, kurus izauklējis mātes klēpis, pat paši neaptēstākie, pietiekami labi pazina dzīvi, lai sa­prastu, cik nozīmīgs šis vulgārais atgadījums, kuram va­rēja būt tikai viens izskaidrojums. Liecināšanas laikā sa­pratēji gudri kratīja galvas un visapkārt tika čukstēti komentāri.

Kādus sešus lieciniekus ātri vien nopratināja citu pēc cita; tie visi bija rūpīgi apskatījuši nozieguma vietu un uzmanīgi pārstaigājuši salu, bet visi kā viens apgalvoja, ka neesot atraduši ne mazāko pēdu, ko būtu atstājuši tie divi vīrieši, kurus apcietinātais minējis iepriekšējā nopra- tināšanā.

Fronai par izbrīnu Dels Bišops nostājās liecinieku vietā. Viņa zināja, ka tas neieredz Sentvinsentu, taču neva­rēja iedomāties, kādu liecību tas varētu nodot šinī gadī­jumā.

Kad Dels Bišops bija nozvērināts, konstatēts viņa ve­cums un tautība, Bills Brauns pajautāja, kas viņš pēc

profesijas.

—       Sīkais zeltracis, — viņš izaicinoši atcirta, pārlaiz­dams sapulcei agresīvu skatienu.

Taču fakts nu ir tāds, ka pavisam nedaudz cilvēku no­dodas sīkiegulu meklēšanai, toties ļoti daudzi — arī zelt- rači — pilnīgi ignorē šādu zelta ieguves metodi.

—       Sīkais zeltracis! — noņirdzās kāds patriarhāla iz­skata vīrs sarkanā kreklā, vīrs, kas savu pirmo zelta smilšu plāti bija izskalojis Kalifornijas raktuvēs jau piec­desmito gadu sākumā.

—  Jā gan, — Dels apstiprināja.

—       Bet paklau, jauno puis, — viņa sarunu biedrs turpi­nāja, — vait' jūs gribat man iestāstīt, ka vienmēr esat meklējis zeltu šādā ceļā?

—  Jā gan.

—   Neticu vis. — Runātājs nicinoši paraustīja plecus.

Dels norīstījās un strauji atmeta galvu.

—       Priekšsēdētāja kungs, esmu cēlies kājās, lai nodotu ziņojumu. Netaisos aiztikt tiesas godu, gribu tikai skaidri un gaiši pateikt, ka pēc sēdes beigām es gāzīšu pa pauri katram, kas te nekaunīgi palaidīs muti. Sapratāt?

—       Jūs traucējat kārtību, — priekšsēdētājs atbildēja, pabungodams pa galdu ar savu koka veseri.

—        Un pa jūsu pauri arīdzan, — Dels atkliedza, pa­griezdamies pret viņu. — Draņķīgu kārtību jūs te uzturat. Sīkiegulu meklēšana šitai procesā nekrīt nekādā svarā; bet kāpēc jūs neaizbāžat muti tādiem, kas uzdod stulbus jautājumus? Gan es jums pēcāk vēl parādīšu, jūs aitas- galva!

—  Ak jūs parādīsiet, ko?

Priekšsēdētājs nosarka līdz ausīm, nosvieda veseri un pielēca kājās.

Dels devās viņam pretī, bet Bills Brauns metās starpā un izšķīra abus.