Nu, to gan nevar noliegt — viņš prot sieviešiem patikt. Vairāk šim nekas nav jādara — šis tikai pasvilpj kā suņiem. Tās viņam tādas sevišķas spējas. Tur pie tiem Briežupes indiāņiem bija viena gaužām izlaidīga, bet gaužām skaista skvo. Savu mūžu neesmu redzējis nevienas, kas cirstu viņu pušu, — tikai Bella bija vēl smukāka. Nu, jādomā, viņš tai ar bija uzsvilpis, jo tā palika apmetnē ilgāk, nekā pienācās. Nebūdams vienaldzīgs pret sievie-
šiem…
— Pietiks, mister Bišop, — pārtrauca priekšsēdētājs, kas, nevarēdams neko nolasīt no Fronas sastingušās sejas, bija pievērsis skatienu viņas rokai, un tās nervozā raustīšanās un žņaudzīšanās atklāja to, ko slēpa seja. — Pietiks, mister Bišop! Es domāju, mēs nu esam diezgan dzirdējuši par tām indiāņu skvo.
— Lūdzami, netraucējiet liecību, — Frona maigi nočivināja. — Tā šķiet Joti svarīga.
— Vai jūs zināt, kas man vēl ir sakāms? — Dels iekaisis noprasīja priekšsēdētāj am. — Nezināt? Nu, tad neplātiet muti! Sitos sīkumus es stāstu ar nodomu.
Bills Brauns jau atkal lēca kājās, lai aizkavētu sadursmi, tomēr priekšsēdētājs savaldījās, un Bišops turpinaja.
— Es jau sen būtu galā ar visām brunču medībām un skvo, un visu citu, ja mani mūžīgi nepārtraukuši. Nu, kā jau teicu, viņam uz mani bija zobs, un pirmo reizi es neat- tapos laikā: viņš man iezvēla ar šautenes laidi pa galvu, ievīstīja indiānieti laivā un prom bija. Jums visiem labi zināms, kāds bija Jukonas novads astoņdesmit ceturtajā gadā. Un tāds nu es tur stāvēju, pamests viens, bez mantām, bez pārtikas, tūkstošiem judžu no apdzīvotām vietām. Es tomēr izkūlos sveikā, nav vajadzības stāstīt, kas un kā, un viņš tāpat. Jūs jau visi būsiet dzirdējuši par viņa piedzīvojumiem Sibīrijā. .Nu, — te tika iestarpināta ietekmīga pauze, — gadījuma pēc ari man ir nācis zināms šis un tas.
Viņš iebāza roku savu sīkrūtaino svārku lielajā kabatā un izvilka savazātu grāmatu ādas sējumā, ļoti vecu pēc izskata.
— Sito es dabūju no Pīta Vipla vecenes — Eldorado Vipla. Tai grāmatā rakstīts par viņas vectēvoci vai vectēva vectēvoci, lāgā nezinu, par kuru, un, ja te ir kāds, kas māk lasīt krievu mēlē, nu, tad varēs dzirdēt visos sīkumos par to Sibīrijas ceļojumu. Bet, tā ka te gan nebūs neviena, kas mācētu …
— Kurbertēns! Viņš to var izlasīt! — kāds no pūļa izsaucās.
Tūdaļ pašķīra brīvu ceļu francūzim un viņu pret paša gribu stumšus, grūšus izbīdīja priekšā.
— Jūs protat šo mēli? — Dels noprasīja.
— Jā, bet gaužām vāji, gaužām maz, — Kurbertēns atrunājās. — Kur tie laiki. Esmu piemirsis.
— Speriet tik vaļāl Mēs nekritizēsim.
— Nē, bet…
— Lasiet! — priekšsēdētājs uzsauca.
Jau ar atšķirtu nodzeltējušo titullapu Dels iegrūda grāmatu viņam rokās.
— Man jau mēnešiem niezējušas ķepas pēc šitāda buka, — viņš līksmi apliecināja. — Un nu, kad esu jūs dabūjis rokā, jums vairs no manis neizsprukt. Šaujiet vaļāl
Kurbertēns stomīdamies sāka lasīt:
— «Tēva Jakonska dienasgrāmata, kur isi aprakstīta viņa dzīve Obdorskas benediktiniešu klosteri un sīki izklāstīti viņa brīnišķīgie piedzīvojumi Austrumu Sibīrijā pie briežu cilvēkiem.»
Barons pacēla acis, gaidīdams tālākus norādījumus.
— Palasiet mums, kad tā ir driķēta, — Dels norādīja.
— Varšavā tūkstoš astoņsimt septītajā gadā.
Sīkais zeltracis pārlaida uzvarētāja skatienu visai telpai.
— Vai dzirdējāt? Nepiemirstiet! Tūkstoš astoņi simti septītajā, lieciet aiz auss!
Barons ķērās pie ievada rindkopas.
— «Viss notika Tamerlana dēļ,» — viņš sāka lasīt, neapzināti veidodams tulkojuma frāzi pēc jau pazīstama parauga.
Sos pirmos vārdus izdzirdusi, Frona kļuva bāla un tāda palika visu lasījuma laiku. Reiz viņa pazagšus uzmeta acis tēvam un nopriecājās, ka viņš raugās taisni uz priekšu, jo nejutās spējīga tagad sastapties ar viņa skatienu. Toties par Sentvinsentu viņa nelikās zinis, kaut gan juta, ka tas pētīgi viņā noraugās, taču dabūja redzēt tikai bālu, neizteiksmīgu seju.
— «Kad Tamerlāns ar uguni un zobenu kā viesuļvētra brāzās pār Austrumu Āzijas novadiem,» — Kurbertēns gausi lasīja, — «tur tika sagrautas valstis, iznicinātas pilsētas un ciltis izkaisītas kā… kā zvaigžņu putekļi. Milzīga tauta tika izklīdināta pa visu zemi. Bēgdami no iekarotājiem» — nē, nē —, «no iekarotāju nežēlībām, šie bēgļi ieklaiņoja tālu jo tālu Sibīrijā, nogriezdamies gan uz ziemeļiem, gan uz austrumiem, un apjoza polārā baseina malu ar izmētātu mongoļu cilšu loku.»
— Izlaidiet kādas lappuses, — Bills Brauns ieteica,
— un palasiet tikai šur un tur! Nesēdēsim jau te visu nakti.
Kurbertēns izpildīja šo lūgumu.