— «Piekrastes iedzīvotāji ir no eskimosu cilts, jautras dabas un miermīlīgi ļautiņi. Viņi sevi dēvē par ukilioniem jeb jūras cilvēkiem. Es no viņiem pirku suņus un pārtiku. Taču viņi ir pakļauti čoučueniem, kuri dzīvo zemes vidienē un kurus sauc par briežu cilvēkiem. Coučueni ir mežonīga un nevaldāma cilts. Tiklīdz es biju pametis piekrasti, viņi man uzbruka, (ļtņēma visas mantas un padarīja mani par vergu.» — Barons pašķīra atkal pāris lapu tālāk. — «Es biju uzstrādājies par padomnieku, sēdēju starp augstmaņiem, bet brīvībai nebiju ticis ne soli tuvāk. Mana gudrība tiem bija pārlieku vajadzīga, un viņi negribēja mani zaudēt… Vecais Pijūns bija varens virsaitis, un tika nolemts, ka man jāprec viņa meita Ilsvunga. Ilsvunga bija pretīgs radījums. Viņa nekad nemazgājās un uzvedās gaužām nelāgi… Es apprecēju Ilsvungu, bet sieva viņa man bija tikai vārda pēc. Viņa par to sūdzējās tēvam, vecajam Pijūnam, un tas ļoti sadusmojās. Cilšu starpā bija iesēta nevienprātības sēkla, tomēr galu galā es kļuvu varenāks nekā jebkad, par ko jāpateicas manai viltībai un attapībai; ari Ilsvunga vairs nesūdzējās, jo es viņai biju iemācījis uz kārtīm izlikt pasjansu un vēl citādus trikus.»
Vai pietiks? — Kurbertēns jautāja.
— Jā, gana būs, — Bills Brauns atbildēja. — Pag, vienu mirklīti vēl. Nosauciet, lūdzu, vēlreiz publikācijas datus!
— Tūkstoš astoņsimt septītais gads Varšavā.
— Neaizejiet vis, baron, — Dels Bišops ierunājās.
— Kad jau nu jūs stāvat liecinieku vietā, tad man arī būtu kas jautājams taisni jums pašam. — Viņš pagriezās pret tiesas zāli. — Džentlmeņi, jūs visi esat šo to dzirdējuši par apcietinātā piedzīvojumiem Sibīrijā. Jūs droši vien pamanījāt, cik tie līdzīgi tiem, ko tēvs Jakonskis publicējis turpat vai priekš simt gadiem. Jūs, jādomā, nospriedāt, ka te kaut kur notikusi pamatīga špikošana. Es raudzīšu jums pierādīt, ka te ir kas vairāk nekā špikošana. Apsūdzētais atkratījās no mani pie Briežupes astoņdesmit astotajā. Tā paša gada rudenī viņš pa cejam uz Sibīriju bija redzēts Svētā Miķeļa misijā. Astoņdesmit devītā un deviņdesmitā gadā viņš, kā pats stāstīja, taisījis savus pigorus pa Sibīriju. Deviņdesmit pirmā šis atgriezās šamā pasaulē un nospēlēja uzvarētāju varoni Frisko [4] pilsētā. Tad nu palūkosim, vai francūzis mūs nepadarīs gudrākus.
Jūs esat bijis Japānā? — viņš tam noprasīja.
Kurbertēns, kas bija sekojis datiem, ātri aplēsa un tikko jaudāja slēpt savu pārsteigumu. Viņš uzmeta lūdzošu skatienu Fronai, taču viņa uz to nereaģēja.
— Jā, — viņš pēdīgi sacīja.
— Un jūs tur satikāt šo apcietināto?
— Jā.
— Kurā gadā tas bija?
Visi kā viens izstiepa kaklus, lai sadzirdētu atbildi.
— Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit devītajā, — atbilde tika dota |oti nelabprāt.
— Bet paklau, baron, — kā tad tas var būt? — Dels apvaicājās vismīlīgākajā tonī. — Tai laikā tak apcietinātais esot bijis Sibīrijā.
Kurbertēns paraustīja plecus, likdams saprast, ka viņam gar to nav nekādas daļas, un atstāja liecinieku vietu. Gluži negaidīti tiesas zālē bija iestājies starpbrīdis uz dažām minūtēm, un pa to laiku notika varena čukstēšanās un galvas kratīšana.
— Tas viss ir meli. — Sentvinsents bija tuvu pieliecies pie Fronas auss, bet viņa neklausījās. — Dzirdētais runā man par Jaunu, bet es to visu varu izskaidrot.
Taču viņas sejā nepakustējās ne vaibsts, un priekšsēdētājs aicināja apsūdzēto stāties liecinieku vietā. Viņa pagriezās pret tēvu, un asaras viņai saskrēja acīs, kad tēva plauksta nogula pār viņas roku.
— Varbūt tu gribi atkratīties no šīs jezgas? — brīdi vilcinājies, tēvs ievaicājās.
Frona papurināja galvu, un Sentvinsents sāka runāt. Viņš stāstīja to pašu, ko bija stāstījis viņai, tikai tagad ar nelieliem papildinājumiem, un nekas šai vēstījumā nebija pretrunā ar Lafliča un Džona liecībām. Viņš atzina, ka bijis tāds incidents ar veļas baļļu, un izskaidroja to ar vienkāršu pieklājību no savas puses un ar Džona Borga nepamatotām dusmām. Viņš atzina, ka Bella tikusi nošauta ar viņa pistoli, bet apgalvoja, ka Borgs pirms dažām dienām pistoli no viņa aizņēmies un vēl nebijis atdevis. Attiecībā uz Bellas apsūdzību viņš nekā nezinot teikt. Viņš nespējot saprast, kāpēc tai vajadzējis mirt ar meliem uz lūpām. Viņš neapzinoties, ka būtu sagādājis tai kaut mazākās nepatikšanas, tātad atriebība tā nevarētu būt. Tas esot vienkārši neizskaidrojami. Par Bišopa liecību viņš nemaz nevēloties diskutēt. Tā esot tīrais melu savērpums ar viltīgi iepītiem patiesības pavedieniem. Tiesa, šis cilvēks reizē ar viņu atbraucis uz Aļasku tūkstoš astoņsimt astoņdesmit astotajā gadā, bet visa notikušā traktējums no šā viedokļa esot ļaunprātīgs melu savārstījums. Attiecībā uz baronu — tur esot neliela kļūda gadskaitļos, vairāk nekā.
Iztaujājot apcietināto, Bills Brauns atklāja negaidītu dīvainību. Pēc Sentvinsenta stāstījuma, viņš esot nikni cīnījies ar tiem diviem noslēpumainajiem vīriem.
— Ja nu tā patiešām bija, — Brauns jautāja, — kā tad jūs izskaidrosiet faktu, ka no šī cīniņa esat izkļuvis bez mazākās skrambas? Apskatot Džona Borga ķermeni, tika konstatēti daudzi zilumi un nobrāzumi. Ja jau jūs esat tik neganti kāvies, kā tas nākas, ka neesat nemaz sadauzīts?
Sentvinsents to nezināja pateikt, tikai apgalvoja, ka jūtoties stīvs un salauzīts. Un tam galu galā neesot nekādas nozīmes. Viņš neesot noslepkavojis ne Borgu, ne tā sievu, tik daudz viņš zinot skaidri.
Frona savus argumentus sapulcei izteica kodolīgā runā par cilvēka dzīvības neaizskaramību, par netiešo pierādījumu nepilnīgumu un briesmām, kādas tie var sagādāt, un par apsūdzētā tiesībām gadījumos, kad radušās šaubas. Tad viņa metās pierādījumu jūklī, atmeta nevajadzīgos un centās ierobežoties tikai ar skaidriem faktiem. Pirmkārt, viņa neatzina, ka būtu pierādīti slepkavības motīvi. Ja Šādus pierādījumus ņemot par pilnu, tad tas esot apvainojums klātesošo gara spējām, bet viņai esot pietiekami ticības to vīrišķībai un asajam prātam, lai zinātu, ka šādas aplamības neietekmēšot to spriedumu.