Otrkārt, izskatot apsūdzības galvenos punktus, viņa nevarot atzīt, ka būtu pierādīta tuvība starp Bellu un Sentvinsentu, tāpat viņa neatrodot pierādījuma tam, ka Sentvinsents būtu tiecies pēc šādas tuvības. Ja godīgi apsverot veļas baļļas incidentu — vienīgo pierādījumu, uz kuru liecinieki bāzējas, — tad redzama tikai smieklīga epizode, kas parāda, kā džentlmeņa vienkāršu laipnības parādīšanu var pārprast stulbs tēviņš, ne vīrs. Viņa paļaujoties uz klātesošo veselo saprātu, tie taču neesot muļķi.
Te esot mēģināts pierādīt, ka apsūdzētais negantas da- bag. Attiecībā uz Džonu Borgu neesot nekādas vajadzības to pierādīt. Visi taču zinot par viņa trako dusmu lēkmēm, viņa ātrsirdība jau kļuvusi par parunu plašā apkaimē, tās dēļ viņš neesot iemantojis draugus, bet iedzīvojies tikai ienaidniekos. Vai tādā gadījumā neesot ļoti iespējams, ka tie divi maskotie vīri bijuši šādi ienaidnieki? Protams, viņa nevarot pateikt, kādi motīvi skubinājuši šos abus, bet tiesnešu ziņā lai paliekot izpētīt, vai visā Aļaskā var vai nevar atrasties divi cilvēki, kuriem Džons Borgs tā aizriebis, ka tie tīkotu pēc viņa dzīvības.
Liecinieki apgalvojuši, ka nekur neesot atraduši šo divu cilvēku pēdas, taču to viņi neesot pieminējuši, ka nekur nemanījuši arī Sentvinsenta, Pjēra Lafliča vai zviedra Džona pēdas. Neesot arī nozīmes ko tādu liecināt. Visi taču zinot, ka nekādi pēdu iespiedumi nav palikuši pēc Sentvinsenta skrējiena pa taku augšup un pēc atgriešanās kopā ar Lafliču un to otro. Visiem esot zināms takas stāvoklis — tādā cieti noblietētā zemes gropē mīksti mokasīni nevarot atstāt nekādus nospiedumus; un, ja arī ledus upē nebūtu izgājis, tāpat uz tā nebūtu pamanāmas abu slepkavu pēdas ne šurp virzienā, ne atpakaļ uz cietzemi.
Lafličs pamāja ar galvu, apstiprinādams šo apstākli, un Frona turpināja.
Par galveno pierādījumu esot izvirzītas asinis uz Sentvinsenta rokām. Ja tobrīd kādam būtu gadījies apskatīt Lafliča mokasīnus, arī uz tiem būtu atrastas asinis. Taču tas neesot nekāds pierādījums, ka arī misters Lafličs būtu piedalījies asinsizliešanā.
Misters Brauns te pievērsis klātesošo uzmanību faktam, ka mežonīgajā kautiņā apcietinātais neesot dabūjis neviena ziluma, ne ievainojuma. Viņa pateicoties misteram Braunam par šo aizrādījumu. Pēc Džona Borga ķermeņa varējis spriest, ka tas ticis nežēlīgi apstrādāts. Viņš taču bijis lielāka auguma, stiprāks, smagnējāks vīrs nekā Sentvinsents. Ja nu, kā apsūdzībā teikts, Sentvinsents tiešām izdarījis šo slepkavību, kādēļ tam, saprotams, bija jāielaižas cīniņā, pietiekami sīvā, lai saskrambātu Džonu Borgu, kā tad gan izskaidrojams, ka pats viņš nav cietis itin nemaz? Par šo jautājumu derētu galvas palauzīt.
Tālāk — kāpēc gan apsūdzētais skrējis projām pa taku? Liekoties neaptverami, ka viņš, ja būtu pastrādājis slepkavību, tūdaļ — tāds pats neapģērbies un bēgšanai nesagatavojies — būtu skrējis tieši uz pārējo būdu pusi.
Būtu gan ticamāk, ka viņš dzinies pakaļ īstajiem slepkavām un tumsā — nomocījies, aizelsies un, protams, ari satraukts — akli skrējis, kur kājas nes.
Visi Fronas secinājumi bija stingri konsekventi, un, kad viņa bija beigusi, sapulces dalībnieki jūsmīgi aplaudēja. Bet Fronu šie aplausi kaitināja un aizvainoja, jo viņa saprata, ka tie veltīti drīzāk viņas sievišķībai, nevis viņas aizstāvībai un veiktajam darbam.
Bills Brauns, savā ziņā tāds kaktu advokāts, allaž mēdza pievērst vērīgu ausi pūlim un, ja gadījās izdevība, dzirdēto izmantot savā labā, ja tādas izdevības nebija, tad veikli izgrozījās ar vispārzināmām dogmām. Te viņam lielisks palīgs bija viņa iedzimtais humors, un, kad viņš bija ticis galā ar šiem noslēpumainajiem, maskotajiem vīriem, tad tie bija izkūpējuši gaisā kā rēgi — tā viņš tos arī nodēvēja.
Tie nekādi nebūtu varējuši tikt projām no salas. Ledus stāvoklis tajās trīs četrās stundās pirms uzlūšanas to nebūtu pieļāvis. Apcietinātais nevienu no salas iemītniekiem neturot aizdomās, jo tie visi, izņemot viņu pašu, varot pierādīt, kur uzturējušies. Ļoti iespējams, ka apcietinātais bijis satraukts, kad, skriedams pa taku, uzdrāzies virsū Lafličam un zviedram Džonam. Starp citu, varētu gan pieņemt, ka Sibīrijā viņš pie tādiem notikumiem jau pieradis. Taču tas neesot būtiski; fakti rādot, ka viņš neapšaubāmi bijis ārkārtīgi satraukts, taisni histēriski uzbudināts, bet slepkava šādā garastāvoklī gan daudz nedomājot, kurp skrien. Līdzīgi gadījumi esot jau pieredzēti. Ne viens vien noziedznieks pats tādā veidā uzskrējis virsu taisnīgam sodam.
Runājot par Borga, Bellas un Sentvinsenta attiecībām, viņš ar veiklu manevru ieguva instinktīvi aizspriedumaino klausītāju atsaucību un uz brīdi no sausas prozas pārsviedās uz visspēcīgajām sentimenta pliekanībām. Viņš atzina, ka netiešie pierādījumi nekad neko nepierādot pilnīgi. Bet tas arī nemaz neesot vajadzīgs. Jāpanāk tikai, lai tie izkliedētu jebkuras šaubas, vairāk neko. Ka tas esot panākts, viņš atzina par pierādītu, vēlreiz pārbaudot liecības.
— Un vispēdīgi, — viņš sacīja, — jūs nevarat pamest neievērotus Bellas pēdējos vārdus. Mēs paši neko tieši nezinām. Mēs taustāmies kā pa tumsu, grābstām sīkumus un pūlamies iztēloties patieso ainu. Bet, džentlmeņi, — viņš uz brīdi apklusa, lai papētītu klausītāju sejas,