— Nē! Nē! Ļaujiet man atzīties! Ļaujiet man izstāstīt visu patiesību, tad jūs man ticēsiet!
Bills Brauns ar priekšsēdētāju pastūma Blekiju nost, bet pūlis saspiedās ciešāk. Iekšējās rindās sacēlās brēka un protesta saucieni.
— Nē, nav brīv! — padzirdās spalga zēna balss. — 1 nedomāju nekur iet. Es uzrāpos kokā un piesēju virvi, man ir tiesības palikt.
— Tu vēl esi bērniņš, — atbildēja vīrieša balss, — tev neder to redzēt.
— Ko tu neteiksi! Starp citu, es neesmu nekāds bērniņš. Esmu jau… esmu jau pie tādām lietām pieradis. Un galu galā — es tak rāpos kokā. Paskatieties uz manām delnām!
— Zināms, ka viņš var palikt, — citi iestājās par zēnu.
— Liec viņu mierā, Karlij!
— Ne jau tevi kārs.
So piezīmi apsveica skaļi smiekli, un līdz ar to viss norima.
— Klusu! — priekšsēdētājs uzsauca, tad pievērsās Sentvinsentam: — Nu, sāciet, tikai nevelciet garumā!
— Mēs ar gribam dzirdēt! — pūlī atkal pacēlās balsis. — Lai viņš kāpj uz kastes! Lai kāpj uz kastesl
Sentvinsentam palīdzēja uzrāpties uz kastes, un viņš sāka aizgūtnēm runāt:
— Es to neizdarīju, bet es redzēju, kā tas notika. Tur nebija vis divi vīrieši — tikai viens pats. Tas to izdarīja, un Bella tam palīdzēja.
Smieklu šalts apslāpēja viņa vārdus.
— Ne tik strauji, — Bills Brauns viņu pamācīja.
— Esiet tik laipni un paskaidrojiet, kā Bella palīdzēja šim vīram pati sevi noslepkavot. Sāciet no sākuma!
— Tanī vakarā, pirms devās pie miera, Borgs uzstādīja savu kramplaužu signālu …
— Kramplaužu signālu?
— Es to tā nosaucu — tā bija skārda maizespanna, ko piestiprināja pie aizšaujamās bultas tā, lai durvis nevarētu atvērt, to nenogāžot. Viņš to uzstādīja katru vakaru, it kā baiļodamies no kaut kā, kas varētu notikt, — un patiesībā jau tas tad arī notika. Slepkavības naktī es pamodos ar sajūtu, ka pa būdu kāds ložņā. Kvēpenītes dakts bija nogriezta zemu, un es ieraudzīju pie durvīm Bellu. Borgs krāca, to es skaidri dzirdēju. Bella ņēma pannu no bultas nost un darīja to ļoti piesardzīgi. Pēc tam viņa atvēra durvis un klusām ienāca kāds indiānis. Maskas viņam nebija, un es viņu tūdaļ pazītu, ja vēl kādreiz ieraudzītu, — pār visu pieri un šķērsām pāri acij viņam stiepās rēta.
— Domājams, jūs trūkāties augšā no cisām un sacēlāt trauksmi?
— Nē, es to nedarīju, — Sentvinsents atbildēja, izaicinoši atmezdams galvu, it kā gribēdams uzreiz sastapties ar visļaunāko. — Es paliku guļam un nogaidīju.
— Ko jūs nodomājāt?
— Ka Bellai ir slepena noruna ar indiāni un ka Borgu grib nogalināt. Tas man uzreiz iešāvās prātā.
— Un jūs nekā nedarījāt?
— Nekā. — Viņa balss pieklusa un skatiens noslīdēja lejup pie Fronas, kas stāvēja, atspiedusies pret kasti, balstīdama to. Nelikās, ka viņa būtu satraukta. — Bella pienāca pie manis, bet es aizvēru acis un mierīgi elpoju. Viņa pacēla kvēpenīti pret mani, tomēr es notēloju aizmigušu tik dabiski, ka piemānīju viņu. Tad es izdzirdu pēkšņi no miega iztraucēta cilvēka nošņākšanos, jezgu un kliedzienu; es paglūnēju no segas apakšas. Indiānis grasījās durt Borgam ar dunci, bet Borgs ar izstieptām rokām atvairī- jās, mēģinādams sagrābt indiāni. Kad viņi bija saklupuši kopā, Bella piezagās no mugurpuses un, apmetuši elkoni Borgam ap kaklu, sāka to žņaugt. Atspērusies ar celi pret vīra jostas vietu, viņa lauza to atmuguriski, līdz ar indiāņa palīdzību nogāza gar zemi.
— Un ko darījāt jūs?
— Es novēroju.
— Vai jums bija revolveris?
— Bija.
— Tas pats, kuru, kā pirmīt teicat, Borgs bija aizņēmies?
— Jā. Bet es novēroju.
— Vai Džons Borgs sauca pēc palīdzības?
— Sauca.
— Vai jūs varat atkārtot viņa vārdus?
— Viņš sauca: «Sentvinsent! O, Sentvinsent! Žēlīgais dievs! O, Sentvinsent, palīdziet man!» — Sentvinsents sadrebinājās, to atcerēdamies, un piebilda: — Tas bija drausmīgi.
— Domāju gan, — Brauns norūca. — Un jūs?
— Es novēroju, — sekoja spītīga atbilde, bet pār pūli nošalca smaga nopūta kā vaids. — Borgs tomēr atkratījās no viņiem un uzlēca kājās. Ar atpakaļ vēzētas rokas triecienu viņš aizsvieda Bellu pāri visai būdai pie pretējā sienmaļa un tad metās uz indiāni. Sākās cīniņš. Indiānim duncis bija izkritis no rokas, dzirdot Borga belzienu dunoņu, man sametās nelabi. Nodomāju, ka nu viņš indiāni nositīs galīgi. Tad jau arī tās mēbeles tika salauztas ga- balgabalos. Viņi valstījās pa grīdu, rēca un plosījās kā nikni meža zvēri. Es brīnījos, ka Borga dūres vēl nav indiānim krūtis ielauzušas. Bella bija pacēlusi dunci un atņemdamās sāka durstīt ar to savu vīru, kur tikai trāpīja. Indiānis bija Borgu sagrābis klinčā, un Borgs, nevarēdams atsvabināt rokas, sāniski deva Bellai pamatīgu spērienu. Viņš, jādomā, bija pārlauzis tai kājas, jo tā iebrēcās un pakrita; vairs viņa nepiecēlās, lai arī cik izmēģinājās. Pēc tam Borgs ar visu indiāni nogāzās uz plīts, nospiezdams indiāni sev apakšā.
— Vai viņš vēl sauca pēc palīdzības?
— Viņš lūdzās, lai es pieejot pie vina.
— Un?
— Es novēroju. Viņš kaut kā atbrīvojās no indiāņa un piesteberēja pie manis. No viņa plūda asinis, un es redzēju, ka viņš ir pavisam slābs. «Dod man savu šaujamo,» viņš teica. «Ašāk dod!» Kā akls viņš grābājās apkārt. Pēc tam, mazliet tā kā atjēdzies, viņš pasniedzās man pāri un izņēma revolveri no maksts, kas karājās pie sienas. Indiānis atkal nāca viņam virsū ar dunci, bet Borgs nemaz necentās aizsargāties. Viņš gāja tieši pie Bellas, bet indiānis neatlaidīgi soļoja līdzi, laizdams dunci darbā.
Indiānis šķita tikai traucējam un kaitinām Borgu, un viņš to atgrūda nost. Borgs noslīdēja uz ceļiem un pagrieza Bellas seju pret gaismu, bet paša seja bija noplūdusi ar asinīm, un viņš nevarēja neko saskatīt. Tā viņš tur tupēja labu brīdi, izberzēdams asinīm aizķepušās acis. Likās, viņš gribēja pārliecināties, vai tā tiešām ir Bella. Pēc tam viņš pielika revolveri tai pie krūtīm un izšāva.