Indiānis, to redzot, vai prātu zaudēja, atkal gāzās Borgam virsū ar dunci, tai pašā laikā izsizdams viņam revolveri no rokas. Tajā brīdī tie apgāza plauktu ar kvēpeni. Cīniņš turpinājās tumsā, un atskanēja vairāki šāvieni; to gan nezinu, kurš šāva. Es izrāpos no lažas, bet viņi cīņas karstumā uzgrūdās man virsū, un es nogāzos uz Bellas. Tur tad es notraipīju rokas ar asinīm. Kad es skrēju ārā pa durvīm, atskanēja vēl vairāki šāvieni. Tad es sastapos ar Lafliču un Džonu, un… un tālākais jums zināms. Zvēru, ka pastāstīju jums svētu patiesību.
Sentvinsents paskatījās uz Fronu. Viņa balstīja kasti, un viņas seja bija' mierīga. Viņš pārlaida skatienu pūlim, bet redzēja, ka stāstam nav noticēts. Daudzi smējās.
— Kāpēc jūs to nepastāstījāt pašā sākumā? — Bills Brauns jautāja.
— Tāpēc… tāpēc..,
— Nu?
— Tāpēc, ka es būtu varējis palīdzēt.
Nu jau smiekli kļuva daudz skaļāki, un Bills Brauns novērsās no viņa.
— Džentlmeņi, jūs dzirdējāt šo murgojumu. Sī ir vēl trakāka pasaka nekā tā pirmā. Procesa sākumā mēs solījāmies pierādīt, ka patiesīgums viņam ir svešs jēdziens. Jūsu spriedums skaidri pierāda, ka esam to panākuši. Bet, ka viņš stāstīs arvien jaunas pasakas, vēl fantastiskākas, to gan nebijām cerējuši. Ka tās bija pasakas, par to taču neviens nešaubīsies. Ko jūs domājat par viņu? Viņš mums ir krāvis priekšā melus uz meliem; ir pierādīts, ka melis viņš bijis no laika gala, — vai tad jūs ticēsiet šiem pēdējiem, baismi neiespējamiem meliem? Džentlmeņi, varu tikai lūgt, lai jūs no jauna apstiprināt savu spriedumu. Un tiem, kas šaubās par viņa melīgumu, — tādu, jādomā, nav daudz, — atļaujiet, ka tiem es aizrādu: ja viņa stāsts ir patiess, ja viņš ir izmantojis Džona Borga viesmīlību un gulējis zem tā segām, kamēr to slepkavoja, ja viņš bezjūtīgi noklausījies šā cilvēka balsī, kas sauca viņu palīgā, ja viņš ir, tur vāļādamies, noskatījies šajā asinspirtī un tas viss nav skubinājis viņu spert vīra cienīgu soli — tad ļaujiet man aizrādīt, jā, ļaujiet aizrādīt, ka ar to vien jau viņš ir pelnījis karātavas. Džentlmeņi, mūsu spriedums nebūs aplams. Tātad — kāds ir jūsu lēmums?
«Nāvi!», «Uzraut pie kāķa!», «Pakārt!» — atskanēja visapkārt.
Pēkšņi pūļa uzmanība pievērsās upei, pat Blekijs aizmirsa savu oficiālo pienākumu. Liels plosts, ko dzina uz priekšu divi gari airi, katrs savā galā, tuvu krastam slīdēja gar Šķelšanās salas lejasgalu. Kad plosts bija novērotājiem gandrīz pie pašām kājām, tā priekšgals piegriezās pie smilšu sēres, un, kamēr pakaļgals pa straumi apmeta loku, krastā tika izsviesta pietauvošanas virve, ko vairāk reižu aptina ap to pašu koku, zem kura stāvēja Sentvinsents. Plosts bija piekrauts ar aļņa gaļu: sacirstie gabali, sarkani un jēli, rēgojās no egļu zaru vēsā pārklāja apakšas. Ar savu kravu lepodamies, divi vīri no plosta pašapzinīgi noraudzījās uz pūli krastmalā.
— Vedam šo te uz Dausonu, — viens no tiem paskaidroja, — tikai nelāgi, ka saule tā cepina.
— Nē, — sacīja viņa biedrs, atbildēdams uz kāda jautājumu, — negribam apstāties un tirgoties. Tur lejā par mārciņu dod pusotra dolāra, mēs steidzamies nokļūt līdz turienei. Bet nejauši esam tikuši pie kāda cilvēka palieka, ko gribētu atstāt pie jums. — Viņš pagriezās un norādīja uz vaļīgi samestu segu -kaudzi, zem kuras varēja jaust cilvēka ķermeņa apveidus. — Mēs to šorīt pievācām, man domāt, jūdzes trīsdesmit augšup pa Stjūartas upi.
— Viņam vajag dakterēšanas, — otrs vīrs piebilda, — bet gaļa var sagandēties, mums nav laika kavēties. Izskatās, ka viņš būtu villojies ar grizlilāci vai citu zvēru — viss sadauzīts un izrobīts. Pēc paskata iekšās ar viņam viss nav kārtībā. Kur lai noliekam?
Frona, stāvēdama pie Sentvinsenta, noskatījās, kā ievainoto no piekrastes nes cauri pūlim. No segas apakšas nokarājās bronzas krāsas roka un parēgojās bronzas krāsas seja. Nesēji apstājās netālu no viņiem, gaidīdami norādījumu, kur nest tālāk. Frona sajuta negantu tvērienu pie pleca.
— Skatieties! Skatieties! — Sentvinsents, saliecies uz priekšu, nesavaldīgi kliedza un rādīja uz ievainoto. — Redziet! Tā rēta!
Indiānis pavēra acis, un, ieraugot pazīstamu, viņa seja savilkās ņirdzīgā grimasē.
— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — Sentvinsents, trīcēdams nepacietībā, vērsās pie pūļa. — Es piesaucu jūs visus par lieciniekiem. Sis ir tas vīrs, kas nogalināja Džonu Borgu.
Sos vārdus neuzņēma ar smiekliem, jo visi viņa žesti vēstīja par drausmu nopietnību. Bills Brauns un priekšsēdētājs centās uzvedināt indiāni runāt, bet nekas viņiem neizdevās. Pieaicināja talkā vēl kādu zeltraci no Britu Kolumbijas, bet arī tā činuku cilts izloksne neatstāja nekāda iespaida. Tad pasauca Lafliču. Skaistulis metiss noliecās pār indiāni un sāka runāt savādā rīkles balsī, kādu varēja būt mantojis vienīgi no savas mātes senčiem. Viss dzirdētais it kā skanēja vienādi, tomēr bija jūtams, ka viņš izmēģinās runāt dažādos dialektos. Nespēdams izvilināt nekādu atbildi, viņš sadrūmis apklusa. Tad, pēkšņi ko atcerējies, vēlreiz pamēģināja. Tūdaļ indiāņa sejā pavīdēja saprāta gaisma un arī no viņa rīkles guldzēdami sāka plūst līdzīga skanējuma vārdi.
— Tā ir stiķu izloksne, ko runā Baltās upes augštecē, — Lafličs paskaidroja, uz īsu brīdi pārtraucis sarunu.