«Nu, vai tagad tu mani precēsi?» — prasīja Smaidis.
«Mīlīt, mīlīt, pagaidi, kamēr apģērbjos!» — sauca Lulliņa. Bet Smaidis jau bija aizskrējis aprunāties ar mācītāju, lai Jaungada pirmajās dienās varētu ar Lulliņu rīkot kāzas.
Mazās eskimosu meitenes Ziemassvētki
Maza, maza eskimosu meitene teica:
«Rīt būs Ziemassvētki. Roņi jau rotaļājas, Valzivis svētku sajūsmā jau peras pa ūdeni un šļāc gaisā ūdens strūklas. Pingvīni tīra savus melnos kamzoļus un iestērķelē savas baltās vestes. Bet man, mazajai eskimosu meitenei, nav pat tauku sveces galiņa, ko iedegt pa svētkiem…»
Un viņa sāka raudāt, un asaras viņai ritēja pa vaigiem un sasalušas spīdēja pie viņas deguntiņa.
Jūras teliņš dzirdēja viņas raudas un ierūcās:
«Neraudi, citādi arī man sāks birt asaras! Es tevi pazīstu jau kopš tavas dzimšanas, un mana māte, lielā jūras govs, ir tevi barojusi ar savu pienu. Rīt es tev sagādāšu viskošāko dāvanu, kādu vien var sadabūt šajā ledus valstībā.»
Mazā eskimosu meitene vairs neraudāja.
Nākamajā dienā bija Ziemassvētki. Pa ledu atlīda jūras teliņš un iedeva meitenei kaut ko apaļu un dzeltenu.
«Ak!» — mazā eskimosu meitene iesaucās. «Kas tas tāds dzeltens… sarkans… zeltīts?»
«Tas ir kaut kas līdzīgs saulei,» jūras teliņš lepni atbildēja.
Maza eskimosu meitene saka lekat un gavilēt no prieka un sirsnīgi, mīļi noskūpstīja jūras teliņa slapjo purnu.
Tad viņa aizskrēja pie savas mātes un teica:
«Māmiņ! Māmiņ! Man te ir kaut kas līdzīgs saulei!»
Māte bija redzējusi, ka cilvēki no garām braucošajiem kuģiem met jūrā apelsīnu mizas un pazina šo apaļo, zeltaini dzelteni sārto augli.
«Māmiņ!» — eskimosu meitene nerimās. «Tagad taču es varu vilkt nost savus smagos un biezos kažokus? Tagad, kad man ir saules gabaliņš, es varēšu apsildīties?»
«Nē, bērniņ. Tas nav saules gabaliņš, tas ir kāds auglis, kas aug tālu tālu no mums, karstajos, saulainajos dienvidos.»
Meitenīte kļuva domīga.
«Kas tas ir — auglis, māmiņ?»
Māte viņai to paskaidroja. Bet mazā eskimosu meitene vēl aizvien domāja, ka ar šo mazo dzeltenzeltaino bumbuli var apsildīties. Viņa atgāja nostāk aiz savas ledus būdas, apstājās plašajā baltā sniega klajumā, nolika apelsīnu sniegā un ilgi par to priecājās. Cik brīnišķīgi šī zeltainā miziņa spīdēja uz zilganbaltā sniega!
Meitene nolēma pasildīties pati savā saulītē. Viņa noņēma ziemeļlāča ādas cepuH un novilka briežādas kažociņu.
«Brrr!.. Māmiņai bijusi taisnība, ka tas dzeltenais bumbulis īsti labi tomēr nesilda…»
- Kaut arī mazā eskimosu meitene atkal aoģērbās diezgan žigli, tomēr, uz māju iedama, viņa jau pāris reižu nošķaudījās. Eskimosu meitenes ir veselīgas un izturīgas, bet iesnas viņa tomēr bija noķērusi.
Otrā rītā pēc Ziemassvētkiem, kad eskimosu meitene pamodās, turēdama cieši sev piespiestu dzeltenzeltīto bumbuli, viņa juta vieglu, patīkamu smaržu. Šī smarža nāca no viņas mazā, apaļā saules gabaliņa.
«Varbūt pamēģināt?» — mazā eskimosu meitene nodomāja
un sāka lupināt. Kripatiņa pēc kripatiņas, kumosiņš pēc kumosiņa pazuda viņas mutē.
Cik tas bija gards! Savā mūžā viņa neko tik smaržīgu un saldu nebija ēdusi.
Pēc dažām dienām mazā eskimosu meitene atkal sastapa jūras teliņu.
«Nu, kas no jauna?» — jūras teliņš apvaicājās.«Kā klājas tavam saules gabaliņam?»
«Es viņu apē'du!» — mazā eskimosu meitene priecīgi sacīja. «Paldies tev!»
«Ja man palaimēsies, es tev uz nākamajiem Ziemassvētkiem vēl kaut ko garšīgu sameklēšu,» — apsolīja jūras teliņš.
Ziemassvētku vecītis slims
«Nē, nē, vecīt,» — Ziemassvētku vecīša sieva teica. «Tu šovakar nekur nevari iet. Nemaz nerunā.»
«Kas par muļķībām,» — Ziemassvētku vecītis tielējās pretī. «Man ir jāiet un es iešu. Es vēl nevienus Ziemassvētkus neesmu palaidis garām. Ko tad bērni teiks?»
«Nu tad laid mani,» — sacīja Ziemassvētku vecīša sieva. «Tu taču esi tā saaukstējies, ka nevari istabu atstāt. Gan es tāpat visu izdarīšu. Es jau tev palīdzēju visas dāvanas kārtot un labi zinu, kam kas jāatdod.»
«Ko nu niekus runā!» — Ziemassvētku vecītis nebija pierunājams. «Vai tad tu proti ar grožiem rīkoties un ziemeļbriežus izvadīt caur pilsētas šaurajām ielām? Visur tagad savilkuši elektrības, un telegrāfa, un tālruņa vadus tā, ka namiem ne klāt tikt. Nē, nē, tas nav sieviešu darbs. Gan es palikšu vesels. Sataisi tik man labi karstu tēju ar citronu un avenēm, es vēl minūtes piecas te pie krāsniņas nosnaudīšos un tad došos ceļā.»
Ziemassvētku vecīša sieva neteica vair^ne vārda, tikai maisīja tēju. Viņai acis bija tādas šķelmīgas. Es domāju, ka viņa tur pielika klāt ne tikai citronu un avenes, bet arī kaut ko citu, jo Ziemassvētku vecītis, iedzēris tēju, gulēja un vēl sāka šņākt.
Ziemassvētku vecīša sieva pa to laiku klusiņām un ātri rīkojās pa istabu. Viņa savilka mugurā visādus adītus, siltus apģērba gabalus un visbeidzot — bērniem labi pazīstamo Ziemassvētku vecīša sarkano kažoku. Uzlikusi galva Ziemassvētku vecīša cepuri ar balto malu, viņa izšmauca pa durvīm.
Klap, klap, klap, ziemeļbriežu nagu klaboņa viegli noskanēja uz cietās sniega sērsnas.
Klap, klap, klap, jau skanēja pēc brītiņa no laba attāluma.
Bet Ziemassvētku vecītis saldi gulēja savā šūpuļkrēslā pie krāsns.
Kad viņš pamodās, ārā jau bija gluži satumsis. Viņš no sākuma nemaz nevarēja attapties, kur atrodas, tad uztrūkās kājās un metās pa durvīm laukā uz ziemeļbriežu stalli.