Stallis bija tukšs.
Sniegs sniga lielām pārslām. Ziemassvētku vecītis bija ārkārtīgi uztraukts. Ko nu darīt? Otru kamanu un otra pāra ziemeļbriežu viņam nebija, un kājām iedams viņš jau nu nenonāks pie bērniem ātrāk par savu sievu.
Ziemassvētku vecītis piezvanīja pa tālruni Sniega Karalienei. Allaž Sniega Karaliene bijusi laipna un izpalīdzīga, varbūt arī šoreiz izlīdzēs.
«Jūsu Karaliskā Augstība,» — sacīja Ziemassvētku vecītis, «man ir lielas nepatikšanas. Mana sieva ir aizbraukusi ar visām Ziemassvētku dāvanām, jo es biju mazuliet apslimis, bet es baidos, ka viņa ar tiem briežiem nu nekā netiks galā. Ka tik pa ceļam nenotiek kāda nelaime!»
«Ak tu mī un žē!» — iesaucās Sniega Karaliene. «Pagaidi drusku, es ievākšu ziņas.»
Sniega Karaliene uzdeva savam Visu Jautājumu Noskaidrošanas nodaļas vadītājam uzlikt visstiprākās radiovideotelesko- piskās brilles un apskatīties, kas notiek pasaulē.
Pēc pāris minūtēm ziņa bija klāt.
«Tava sieva ir aizķērusies aiz telegrāfa vadiem, aizjūgs un brieži — viss vienā juceklī un mudžeklī. Ko tu gribi, lai es tagad daru?» — Sniega karaliene vaicāja Ziemassvētku vecītim.
«Vai, vai…», — Ziemassvētku vecītis nopūtas. «Ko tad citu vairs var darīt, kā tie vadi jāgriež pušu. Lielās vadu griežamās šķēres ir zem kamanu sēdekļa, bet mana sieva jau to nezina.»
«Vai lai es viņai to paziņoju?» — Sniega Karaliene prasīja.
«Ja nu Jūsu Augstība būtu tik laipna…» — Ziemassvētku vecītis lūdza.
Pa to laiku Ziemassvētku vecīša sieva jutās ļoti nelaimīga. Ziemeļbrieži raustījās un spārdījās, viņa pati bija iesprūdusi kamanas starp davanu maisiem un nevarēja izkļūt laukā.
Lielas sniega pārslas krita viņai uz deguna. Viena uzsēdās uz pašas auss. Ziemassvētku vecīša sieva jau pacēla roku, lai šo sniegpārslu nokratītu.
«Pag, pag, tu nesaspied mani!» — teica kāda smalka bal- stiņa. «Ta tu ar mani neapejies! Es esmu Karalienes ziņnesis.»
Mazs balts vīriņš nolēca no Ziemassvētku vecīša sievas auss un ieleca kamanās. Viņš bija veikls un kustīgs, augumā gan maziņš gluži kā sniegpārsla, bet ar diezgan skanīgu balsi.
«Paskaties zem kamanu sēdekļa!» — viņš nokomandēja un tūlīt pazuda. Nu skaidrs, ka viņam nebija nekādas patikas te ilgi uzkavēties vējā un aukstumā, kad mājās, Sniega Karalienes pilī, visi jau pulcējās pie svētku eglītes.
Ziemassvētku vecīša sieva atrada lielās šķēres, pārgrieza vadus un atbrīvoja ziemeļbriežus.
Kaut arī ar krietnu novēlošanos, bērni tovakar dāvanas tomēr saņēma.
Laimīgi izdalījusi visus maisus tukšus, Ziemassvētku vecīša sieva atgriezās mājās. Jūs varat gan iedomāties, cik dusmīgi viņu tur saņēma.
«Vakarnakt laikam bijusi liela vētra,» — sprieda, cilvēki otrā rītā. «Re, kā vadi saraustīti…»
Kad Sniega Karalienei to pastāstīja Visu Jautājumu Noskaidrošanas nodaļas vadītājs, viņa esot gardi smējusies.
Sniegavīrs
Uz pakalna stāvēja sniegavīrs, ar seju uz saules rieta pusi. Tas bija skaists sniegavīrs, stalts kā karavīrs, tikai daudz resnāks. Divi stikla gabali viņam spīdēja tur, kur acis. Par degunu viņam bija iesprausts burkāns, un vairāki melni ogles gabaliņi iezīmēja muti. Rokā tas turēja resnu, zarainu kūju.
Bet drēbju gan viņam nebija, pat cepures nē, un vējš kalna galā pūta tik ass un griezīgs.
«Vai, cik auksti! Es esmu sasalis ledū!» — sniegavīrs teica. «Bet tur pamalē, kur tas sarkanais mākonis, tur gan izskatās tik jauki un silti…»
Viņš pacilāja vienu kāju, tad otru, un lēnām sāka čāpot uz rietošās saules pusi.
Pēc kāda brīža sniegavīrs panāca čigānieti, kura gāja uz to pašu pusi un bija tērpusies spilgti sarkanā lakatā.
«Tāds lakats gan droši vien ir ļoti silts,» — nosprieda sniegavīrs. «To man vajag dabūt!»
Viņš piegāja pie čigānietes un cik vien mācēdams bargā balsī sacīja:
«Atdod man to sarkano lakatu!»
«Ko vēl ne! Kā tad es iztikšu bez lakata tik aukstā laikā?» — čigāniete teica. «Man pat ar visu lakatu vēl ir auksti.»
«Ak tev ir auksti? Būtu labāk kaunējusies tā zunāt!» — sauca sniegavīrs. «Bet vai tev ir tik ļoti auksti kā man? Vai tu esi viscaur sasalusi par ledusgabalu gan no ārpuses, gan no iekšpuses?»
«Par ledusgabalu jau nu gan nē,» — čigāniete saprata, ka sniegavrr am salst vairāk nekā viņai, un tā noņēma no pleciem savu lakatu. Ne paldies nepateicis, sniegavīrs uzsedza sev lakatu un čāpoja tālāk. Čigāniete gāja nopakaj, aukstajā vējā gluži čokurā savilkusies.
Pēc kāda brīža sniegavīrs panāca kādu puiku, kas soļoja, sabāzis rokas siltos, vecmāmuļas adītos vilnas dūraiņos.
«Tos man vajag dabūt!» — atkal nosprieda sniegavīrs.
Viņš papurināja puiku pie pleca:
«Atdod man savus dūraiņus!»
«Nekā nebija!» — puika atteica. «Tie ir manas vecmāmuļas dāvinātie cimdi, un viņa man piekodināja, lai es tos nekādā gadījumā nevelku nost, kad staigāju pa āru tik aukstā laikā.»
«Bet vai tev salst tik ļoti kā man?» — sniegavīrs neatlaidās. «Vai tev rokas ir sasalušas kā ledus gabali?»
«Tik ļoti jau nu nē,» — noņurdēja puika.
«Nu tad uz vietas atdod man savus cimdus! Cifādi dabūsi ar kūju!» — sniegavīrs mācās puikam virsū. Un puika kurnēdams vilka nost siltos dūraiņus.
Sniegavīrs ne paldies nepateica, stīvēja tik cimdus sev rokā un čāpoja tālāk. Čigāniete un puika gāja viņam nopakaļ, aukstajā vējā sabozušies.
Pēc brīža sniegavīrs panāca laupītāju, bet tas bija ļoti godīgs laupītājs. Viņam galvā bija bieza, sarkana laupītāju cepure ar skaistu pušķi, kas nokarājās pār muguru.
«Tāda cepure gan man derētu!» — nosprieda sniegavīrs, piegāja pie godīgā laupītāja, paraustīja viņu aiz pušķa un teica: ,
«Atdod cepuri!»
«Nekādā gadījumā!» — sacīja laupītājs. «Tad taču es sasaldēšu galvu!»