«Ak tu sasaldēsi galvu!» — sauca sniegavīrs. «Bet tu labāk paskaties uz manu galvu. Vai tava galva ir viens vienīgs ledus gabals, kas skan, ja piesit ar kūju?»
Sniegavīrs vairākas reizes iesita pats sev ar kūju pa galvu tā, ka nobūkšēja vien.
«Redzi, kā mana galva ir apledojusi!» — sauca sniegavīrs. «Ja tu man tūlīt neatdosi savu cepuri, tad es tev vēl ne tā vien uzbūkšināšu!» — un viņš vicināja savu kūju laupītājam pie deguna. Laupītājs tajā brīdī ļoti nožēloja, ka viņš pavisam nesen bija palicis par godīgu laupītāju. Tad, kad viņš
vēl nebija godīgs, viņš pats pirmais visiem bija brucis virsū un no tādām kājām nenieka nebija baidījies, bet tagad — «u kas viņam atlika? Un godīgais laupītājs noņēma savu cepuri ar pušķi galā un pastiepa sniegavīram.
Sniegavīrs uzmauca sev cepuri galvā, ne paldies nepateicis, un čāpoja tālāk. Čigāniete, puika un godīgais laupītājs gāja nopakaļ, aukstajā vējā drebēdami un trīcēdami.
Visbeidzot sniegavīrs nonāca pie skolas nama. Skolotājs stāvēja uz sliekšņa un skatījās, kā saule riet. Skolotājam kājās bija mīkstas sarkana samta tupeles.
«Tās gan laikam ir siltas tupeles,» — nosprieda sniegavīrs. «Tādas es gribētu sev!»
Piegājis tuvāk, sniegavīrs sacīja skolotājam:
«Atdod man savas tupeles!»
«Ņemiet vien, ja jums vajag,» — atbildēja skolotājs. «Ir jau arī par aukstu, lai tā staigātu basām kājām.»
Viņš pieliecās un noāva tupeles. Kļuva redzams, ka viņam ir skaistas sarkanas zeķes.
«Dod tas arī!» — sniegavīrs rādīja uz zeķēm.
«Tad, lūdzu, ienāciet iekšā,» — sacīja skolotājs. «Te, durvju priekšā, es nevaru aut zeķes nost, ieiesim priekšnamā.»
«Nu tad labi ātri!» — skubināja sniegavīrs, stāvēdams priekšnamā uz paklāja. «Manas kājas ir kā ledus gabali.»
«Nāciet dziļāk,» — aicināja skolotājs. «Apsēdieties istabā pie krāsns, uzsedziet uz kājām šo te segu, uzlieciet kājas uz soliņa.»
Sniegavīrs iegāja istabā, apsēdās uz krēsla pie krāsns, uzlika kājas uz soliņa, un skolotājs vēl uzsedza segu. Čigāniete, puika un godīgais laupītājs bija ārpusē pie loga un raudzījās iekšā, kas te notiek.
«Nu, vai tagad ir siltāk?» — skolotājs vaicāja sniegavīram.
«Nē. Es esmu sasalis kā tāds leduskalns.»
Skolotājs piemeta krāsnī vēl dažas pagales.
«Vai ir siltāk?»
«Nē. Es jūtos tā, it kā manas kājas būtu iemērktas ledainā ūdenī.»
Skolotājs piestūma sniegavīra krēslu mazliet tuvāk ugunij. «Tā. Vai tagad ir siltāk?»
«Nu nemaz arī nē. Es vispār vairs nejūtu savas kājas,» — teica sniegavīrs.
Mēj,
Skolotājs piegrūda krēslu pavisam tuvu krāsnij. ~ «Un kā tagad?» — viņš prasīja.
Atbildes nebija, tikai savāda šļūcoša skaņa. Sniegavīra galva grima aizvien dziļāk plecos. Deguns slīdēja aizvien zemāk.
«Man kūja izkrita no rokām!» — ierunājās sniegavīrs pavisam dīvainā, gārdzošā balsī. «Un man tupeles peld ūdens peļķē. Un mans plecu lakats krīt nost. Un mana pušķainā cepure slīd zemē. Un mana galva… un mana galva…»
Blauks! Pļekš… Un sniegavīra uz soliņa vairs nebija.
«Jāatnes grīdas lupata,» — noteica skolotājs un aizgāja. Tad čigāniete, puika un godīgais laupītājs ienāca istabā, paņēma katrs savu un pakāra pie krāsns izžāvēt. Arī skolotājs, uzkopis peļķi krāsns priekšā, nolika savas sarkanās tupeles žāvēties.
Tad viņš pacēla lielo, resno, zaraino kūju un sabikstīja uguni.
Pārmainītais Ziemassvētku bērns
Mazajai Elizabetei bija pieci gadi, un dzīve viņai likās ļoti jauka. Vienīgās bēdas — viņai trūka brālīša, tādas īstas, dzīvas lelles! Dažkārt uznāca garlaicība kā jau vienīgajam bērnam visā mājā, jo bērnu nebija arī ārstiem Krauzēm, kuri nesen kā sāka dzīvot augšējā stāvā.
Tomēr ārsta kundze bija ļoti mīļa. Elizabete dažreiz drīkstēja uziet pie viņas, un tad Krauzes kundze labprāt rotaļājās ar viņu, it kā pati vēl būtu bijusi pavisam maza meitenīte.
Ziemassvētki nāca aizvien tuvāk.
«Nu mums ir labi jāpārdomā, ko uz Ziemassvētkiem varētu vēlēties,» — sacīja Elizabetes mamma. «Uzrakstīsim vēstuli, ieliksim aploksnē un nosūtīsim Ziemassvētku vecītim, varbūt viņš mūsu lūgumus izpildīs.»
Elizabete pati vēl rakstīt neprata, viņa aicināja mammu palīgā. Bet tā iznāca krietni gara rakstīšana. Viņas izdomāja, ka vajadzētu jaunu grāmatu papum, siltu plecu lakatu mammai un kaut ko garšīgu Elizabetei. Viņa pati gribēja konfektes. Mamma teica, ka labāk būtu gribēt riekstus. Beidzot ierakstīja gan to, gan to.
«Marku es pati drīkstēšu nolaizīt, vai ne?» — prasīja Elizabete.
«Ziemassvētku vecīša vēstulēm jau markas nemaz nevajag, viņam pastnieks piegādā tāpat,» — sacīja mamma.
Elizabete tā nebija ar mieru. Drošības pēc marku uz aploksnes tomēr uzlīmēja, tikai laizīt gan mamma neieteica, aiz
sūtīja meiteni pie ūdenskrāna saslapināt pirkstu un pamācīja, kā marku uzlikt taisni un glīti.
Pēkšņi Elizabete skaļi iesaucās:
«Aizmirsu, pašu galveno aizmirsu!»
Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un kaut ko iečukstēja mammai ausī.
Mamma pasmaidīja:
«Labi jau būtu, bet es gan nezinu, vai Ziemassvētku vecītim tādi mazi brālīši ir krājumā. Palūgt varam, tad jau redzēs.»
Par laimi, aploksne vēl nebija aizlīmēta ciet, un viņas pierakstīja vēstulē klāt:
«Es lūdzu mani atvainot, ka prasu tik lielu un vērtīgu dāvanu, bet man ļoti vajag mazu brālīti. Ar sveicienu Elizabete.»
Mamma sacīja, ka rīt no rīta iedošot šo vēstuli papum, viņš pa ceļam uz darbu iemetīšot vēstuli pastkastītē. Bet ElizaBete gribēja darbu padarīt līdz galam pati. Viņa steidzās vilkt mētelīti mugurā, abas ar mammu aizgāja līdz tuvējai pastkastītei, tad mamma pacēla viņu aiz padusēm un Elizabete pati iemeta vēstuli.