Tā. Nu viens svarīgs darbs bija kārtībā.
Beidzot pienāca Ziemassvētku sestdiena. Elizabete bija kā sasvilusi no lielās gaidīšanas. Viņa bija pārliecināta, ka brālītis jau tikpat kā rokā. Ziemassvētku vecītis taču līdz šinī allaž bija atnesis itin visu, ko meitene bija vēlējusies. Kaut nu tikai vēstule nonāktu tieši pie viņa un pa ceļam kur nenoklīstu!
Papus arī jau zināja par gaidamo ģimenes pieaugumu. No sākuma Elizabete nemaz nebija gribējusi "to viņam iepriekš sacīt, lai būtu lielāks pārsteigums, taču mamma iebilda, jautājums esot pārāk svarīgs, lai papu atstātu neziņā. Būšot taču jāpadomā arī par drēbītēm un ietinamajiem.
«Bet es tev saku, ka viņš piederēs man!» — Elizabete uzstāja. «Tu nedomā man viņu vēlāk atņemt un teikt, ka tas ir tavs!»
«Ko tu runā, vai nu es tāda būšu!» — mamma mierināja Elizabeti.
Ārā jau bija satumsis. Blakusistabā varēja dzirdēt noslēpumainu čabēšanu un grabēšanu. Elizabete nepacietībā kustējās kā dzīvsudrabs, mamma tik tikko spēja viņu novaldīt, lai vēl mazulietiņ pagaida.
Tad durvis uz blakusistabu atvērās, papus stāvēja un smaidīja, eglītē dega svecītes, un uz krēsla varēja redzēt daudzus lielākus un mazākus sainīšus.
«Skaties, Elizabet, kādas jaukas dāvanas atsūtījis Ziemassvētku vecītis!»
Mantas patiešām bija jaukas. Gan prasītās konfektes, gan paliela tūta ar lazdu riekstiem, un vēl sauja valriekstu un sauja zemesriekstu klāt, laikam Ziemassvētku vecītis īsti labi nebija sapratis, kādus riekstus Elizabete vislabprātāk ēd, un tapec pagrabis no visiem saviem riekstu maisiem.
Bumba bija stingra un atsperīga. Jaunā leļļu gulta — skaisti nokrāsota un ar galvgalā uzzīmētu puķi. Kastītē ar virtuves piederumiem bija karotes un kausiņi, naži un dakšiņas, panniņas un katliņi, nu gluži kā īstajā mammas virtuvē.
Bet mazās Elizabetes acis vēl aizvien kaut ko meklēja, un viņas sejiņa kļuva bēdīga.
«Kur tad brālītis?»
«Jā, iedomājies tikai,» — teica mamma. «Viņa nav.»
Elizabetei sāka birt asaras.
«Neraudi vis,» — mierināja papus. «Var taču būt, ka visas šīs te dāvanas Ziemassvētku vecītis tev ir sagādājis pats uz savu roku un tavu vēstuli viņš nemaz nav saņēmis. Rakstīsim nākamgad atkal, viņš uzzinās, ko tu vēlies un droši vien neatteiks. Pašlaik nu vairs nekā nevar darīt.»
Elizabete palēnām nomierinājās. Arī tas, kas viņai bija atnests, patiešām likās ļoti skaists, ko tur nu ilgi bēdāsies.
«Es uzskriešu augšā pie Krauzes kundzes un parādīšu viņai savas jaunās mantas!» — Elizabete ierunājās.
«Neej vis, meitiņ,» — teica papus. «Tur augšā ir uzradies mazs puika, viņš vēl ir pavisam maziņš un droši vien guļ, nevajag traucēt.»
«Puika? Mazs puika, tu saki?» — Elizabete iekliedzās. «Tas taču ir mans puika! Tas ir mans brālītis! Viņš ir ienests nepareizā dzīvoklī! Mēs taču savā vēstulē neuzrakstījām, ka mūsu mājā ir divi dzīvokļi!»
«Ziemassvētku vecītis jau nu gan tā nemēdz kļūdīties,» — iebilda mamma.
«Bet ka es tev saku! Mans, tas ir mans brālītis! Es tak viņu biju pasūtījusi! Un ārstiem droši vien tāds puika nemaz nav vajadzīgs. Es tūlīt uzskriešu un paprasīšu, un tad tu redzēsi, ka viņi man atdos,» — nerimās meitene.
«Šodien nē. Gan jau citureiz aiziesi pie ārsta kundzes,» — papus sacīja.
«Jūs esat ļauni, pavisam ļauni!» — Elizabete atkal sāka raudāt.
«Ja tu slikti uzvedīsies, Ziemassvētku vecītis tev atņems visu, ko atnesis,» — papus teica stingrā balsī, un Elizabete saprata, ka šovakar patiešām pie brālīša netiks.
Nākamajā rītā jau krietni agri meitene zvanīja pie ārsta dzīvokļa durvīm. Durvis atvēra pats ārsts Krauze.
Ij labrītu nepadevusi, Elizabete sacīja ciešā un noteiktā balsī:
«Es atnācu apskatīties savu brālīti. Tas ir mans puika, jūs taču man viņu atdosiet, vai ne? Es viņu biju sev pasūtījusi, bet viņš ir nepareizi atnests jums.»
«Tavs puika?» — brīnījās ārsts. «Es nu gan nezinu… Pašlaik viņu mazgā vanniņā, tev būs mazuliet jāuzgaida. Bet mēs arī bijām pasūtījuši puiku, un mana sieva saka, puika patiešām esot atnests viņai.»
«Jūs tikai negribat man puiku atdot!» — Elizabete sauca. «Es vēlreiz uzrakstīšu Ziemassvētku vecītim un pajautāšu, kam tad īsti bija domāts šis te puika, man vai jums!»
Noskrējusi atpakaļ savā dzīvoklī, Elizabete piedabūja mammu nākt palīgā, un abas sēdās pie galda un rakstīja:
«Mīļais Ziemassvētku vecīt! Es esmu ļoti apbēdināta par to, ka…»
Tajā brīdī pie ārdurvīm atskanēja zvans. Papus gāja atvērt un atgriezās ar lielu kasti rokā.
«Man pastnieks sacīja, ka to te vajagot atdot mazajai jaunkundzei,» — papus smaidīdams teica un pastiepa kasti Elizabetei.
«Kas tad tas?» — mamma plēsa vaļā aploksni, kas bija kastes pašā virsū. «Vēstule arī vēl?»
Jā, tā bija vēstule, adresēta Elizabetei.
«Mīļo Elizabet! Es saņēmu Tavu vēstuli un zinu, ka Tu gaidīji brālīti. Šogad man bija diezgan daudz meiteņu, bet puiku pietrūka. Ja es būtu zinājis pavisam droši, ka tu vienlīdz priecāsies gan par mazu brālīti, gan par mazu māsiņu, tad es Tevi varētu iepriecināt jau šogad, bet Tu jau prasīji tikai puiku. Tavu vēstuli es saņēmu tā stipri pavēlu, un man visupirms bija jānosūta puikas tiem, kas bija prasījuši pirmie. Tā kā neviena dzīva puikas man pašlaik nav, aizsūtu vienu tikpat lielu, nav gan dzīvs, bet tomēr ļoti skaists. Ar sveicienu Ziemassvētku vecītis.»
«Nu ko, ārsta kundzei šoreiz ir taisnība,» — sacīja Elizabete. «Tas puika, kas augšā, būs gan domāts viņiem.»
Lai viss būtu godīgi, viņa tūlīt gāja uz augšējo stāvu pateikt, ka Krauzes kundze to savu puiku varēs paturēt.