Krauzes kundze viņai parādīja savu mazo puiku. Viņš bija sarkans kā vēzis un skaļi bļāva.
«Labi gan, ka es viņu nepaņēmu sev,» — domāja Elizabete. «Tas, kuru man atsūtīja Ziemassvētku vecītis, ir daudz glītāks un klusāks. To otru lai ārsti patur vien sev.»
Bet ar mammu viņas todien norunāja, ka uz nākamajiem Ziemassvētkiem palūgs atnest vai nu mazu brālīti, vai mazu māsiņu, kā nu pašam Ziemassvētku vecītim ir ērtāk un labāk.
Kā Ziemassvētku vecītis gribēja atteikties no sava amata
Ja jūs domājat, ka Ziemassvētku vecītim ir maz rūpju, tad jūs ļoti maldāties! Ne jau viss, kas viņam jādara, ir viegls un patīkams. Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem viņam ir tik daudz darba kā reti kādam no mums. Un kļūdīties nedrīkst! Nevar taču atnest rūcināmo vilciņu tam, kas gaida riču-raču, vai lelli ar gaišiem matiem un zilu lenti tiem, kas gaida būvējamos klucīšus.
Kā Ziemassvētku vecītim palīgā nāk rūķi, bet laumiņas centīgi šuj leļļu kleitas, to jau jūs zināsiet. Bet lielākā daļa rūķu un laumiņu ir jau krietni gados, un tad jau darbs nemaz tik ātri nevedas kā jauniem.
Es reiz apjautājos rūķītim Pukam, cik viņam gadu. Viņš esot vēl jauns, atbildēja Puks, viņam esot tikai mazuliet pāri par astoņsimt gadiem. Bet viņa labākais draugs Plūks esot vēl trīssimt gadu vecāks.
Reiz Ziemassvētku vecītis bija pavisam bēdīgs. Viņa sieva gan centās visvisādi to iepriecināt, pat piebāza viņa garo pīpi ar vissmaržīgāko Turcijas tabaku, bet nekas nelīdzēja, Ziemassvētku vecītis tikai pūta un stenēja.
«Es vairs nevaru, es vairs nevaru!» — viņš teica. «Es no tām jaunmodīgajām lietām nu nekā nesaprotu… Kas no visa tā iznāks?»
Sanāca rūķi aprunāties, jo atkal tuvojās Ziemassvētki. Bet Ziemassvētku vecītis tikai kratīja galvu:
«Paldies, paldies, mani mīļie, ka jūs atkal esat ar mieru nākt palīgā. Bet šogad es vairs to amatu neuzņemšos. Es vairs nespēju visiem cilvēku bērniem izdarīt pa prātam. Viņi man prasa tādas mantas, kuras es nemaz .nepazīstu…»
Rūķīši nu ņēmās viņu visvisādi pierunāt, jo viņi nespēja pat iedomāties Ziemassvētkus bez Ziemassvētku vecīša. Bet vecītis neļāvās pierunāties. «Nē, nē, tur vairs nekas nav grozāms,» — viņš teica.
Pēc dažām dienām Ziemassvētku vecītis apsēdās rakstīt vēstuli Jēzuliņam.
Jēzuliņš pašulaik spodrināja lielo Ziemassvētku zvaigzni, kad pie viņa ieradās rūķis Straujītis ar vēstuli.
«Labdien, Straujīt!» — teica Jēzuliņš. «Tas ir labi, ka tu mani apciemo.»
Straujītis noņēma cepuri un zemu paklanījās. Tad, izvilcis vestuii no kabatas, teica:
«Jums daudz sveicienu no Ziemassvētku vecīša, un arī šo vēstuli viņš jums sūta.»
«Vai tik viņš nebūs saslimis?» — uztraucās Jēzuliņš.
«Nē, tur ir kas cits,» — teica Straujītis. «Viņš ir kļuvis bēdīgs. .Viņam pat pīpe vairs negaršo.»
Jēzuliņš pasmaidīja un teica:
«Nu, tā pīpe gan vēl neko nenozīmē. Labi, dod šurp, es izlasīšu, ko viņš raksta.»
«Mīļo Jēzuliņ,» — bija rakstīts vēstulē. «Tu zini, ka tagad visi bērni ir pavisam citādi nekā manā jaunībā. Esmu daudzus gadus viņiem nesis lelles un lācīšus, bumbas un klucīšus, bet tagad viņi man prasa lidmašīnas un hallo-hello-hellikopīterus. Un vēl vienam vajagot radio, tādu, ko varot uzkārt kaklā un staigāt, lai skan. Un puikas prasa visvisādus automobīļus, visi raksta klāt tādus jocīgus nosaukumus. Lai atnesot mersedesu, varot būt pavisam maziņš, bet lai izskatītos kā īstais. Bet es taču nezinu, kāds tas mersedess varētu izskatīties. Un tagad nu tfs nemāku rūķiem pateikt priekšā, kas viņiem jāpagatavo, un tāpēc es vairs šajā darbā nevaru strādāt. Man liekas, ka būtu pareizi, ja tu pameklētu kādu citu. Novēlu tev visu labu, vecais Ziemassvētku vecītis.»
Jēzuliņš pasmaidīja un teica:
«Straujīti, dodies labi žigli atpakaļ uz zemi, aiznes Ziemassvētku vecītim un viņa sievai, un tāpat arī visiem rūķiem un laumiņām sirsnīgus sveicienus un pasaki, ka tiklīdz es būšu nospodrinājis šo zvaigzni, tā es pats ieradīšos aprunāties.»
Pēc divām dienām zvaigzne bija tik spodra, ka mirdzēja un laistījās. Jēzuliņš ieslēdza to skapī un pasauca divas citas zvaigznes, kas tobrīd ripoja garām.
«Jūs būsiet mani čaklie kumeliņi,» — viņš teica. «Aizvediet mani pie Ziemassvētku vecīša!»
Viens un divi, zvaigznes atvilka skaistus, vieglus ratiņus, Jēzuliņš sēdās iekšā un — heidā — viņi devās uz priekšu vēl ātrāk nekā automobīļi uz zemes.
Ziemassvētku vecītis bija nupat kā piecēlies un nosēdies ēst brokastis, kad Jēzuliņš ienāca.
«Labrīt, te nu es esmu!» — viņš sacīja. «Vai patiešām ar tevi ir tik slikti, kā tu man atrakstīji? Bet apdomā: ja arī tavi rūķi kaut ko nemāk, viņi taču to var iemācīties! Pasaki, vai ir tāda vieta, kurā rūķis nespētu iekļūt iekšā, un vai ir kaut kas tāds, ko rūķis nespētu saredzēt?»
Ziemassvētku vecītis brīdi padomāja. Tad viņš iesita sev ar pirkstu pa pieri un teica:
«Tev taisnība! Esmu vecs vīrs un nebiju par to iedomājies.»
«Nu kuru tad no taviem rūķiem varētu sūtīt mācībā?»
Ziemassvētku vecītis atkal padomāja un sacīja:
«Sūtīsim trijus. Ātrīti, Dzirdīti un Asskati. Tie būs tie īstie. Viņi ir attapīgi un gudri rūķi.»
Ziemassvētku vecītis uzsita pa bungām, un drīz bija klāt rūķis Straujītis, pats labākais un veiklākais vēstuļu iznēsātājs. Viņam uzdeva sameklēt un pasaukt visus trīs izvēlētos rūķus.
Ātrītis bija augumā ne visai liels, apmēram tāds kā cilvēka īkšķis. Toties viņam bija pie kājām mazi ritentiņi, un viņš mācēja ar tiem ātri pārvietoties un pie tam — bez jebkāda trokšņa.