Dzirdītis bija augumā vēl mazāks, bet viņa labā auss bija tikpat liela kā visa galva.
Asskatis bija vismazākais no viņiem, bet arī visapķērīgākais un ar vislabāko atmiņu: viņam pietika tikai uzmest aci vienalga kaut kam, un viņš pēc tam uz visiem laikiem mācēja izstāstīt, kā tas kaut kaš ir izskatījies, un kādā krāsā bijis.
Rūķi bija ļoti uzcītīgi. Viņi devās uz pilsētu, staigāja pa ielām un tik veikli maisījās cilvēkiem pa kājām, ka cilvēki viņus pat nepamanīja. Ielas malā nostājušies, rūķi pētīja visas garāmbraucošās automašīnas, zīmēja tās savās piezīmju grāmatiņās, pierakstīdami klāt, kā katru sauc, cik ātri tās katra brauc, cik katrai ir durtiņu un cik slīps vai taisns ir jumts.
Ar lielu troksni pilsētai pāri traucās lidmašīna.
Rūķi izdomāja aizbraukt vēl arī uz lidostu un izpētīt, ar ko lidmašīna atšķiras no helikoptera, un kādi visi šie lidaparāti mēdz būt.
«Ja mēs iemācīsimies pagatavot tādas mazas lidmašīniņas un skaistus rotaļu auto, tad gan bērni priecāsies!» — teica Ātrītis.
«Ko tu teici?»* — pārprasīja Dzirdītis, jo viņš neapdomīgi bija pagriezis savu labās puses ausi uz to pusi, kur trokšņoja lidmašīnas motors. Labu brīdi kratījis un purinājis savu ausi, Dzirdītis atkal varēja sākt dzirdēt, un viņš pilnīgi piekrita \t- rītim, ka visas šīs mašīnas varēšot būt gluži labas rotaļlietas, tikai jātaisot klusākas nekā īstās.
«Nevar taču biedēt zelta zivtiņas, ja kādam bērnam istabā ir akvārijs,» — viņi nosprieda.
«Vēl mums derētu noskaidrot, ar ko radio atšķiras no televizora, un tad mēs varētu bērniem dāvināt ari tos,» — sacīja Asskatis.
Kad pēc kāda laika visi trīs rūķi atgriezās, viņi uz veselu nedēļu ieslēdzās Ziemassvētku vecīša istabā un nenāca ārā. Varēja tikai dzirdēt, ka viņi visi par kaut ko sačukstas, reižu pa reizei no sajūsmas iespiedzas un Ziemassvētku vecītis tā paskaļāk nosaka: vai tas var būt?
Ziemassvētku vecīša sieva sauca viņus ēst. Ziemassvētku vecītis pat durvis neslēdza vaļā, tikai nevaļīgā balsī caur durvīm norūca, ka ar tādiem niekiem pašlaik nevarot nodarboties. Veselu nedēļu nedz trīs rūķi, nedz Ziemassvētku vecītis nebija ēduši ne brokastis, ne pusdienas, ne vakariņas, nebija gulējuši ' ne pa nakti, ne arī diendusu.
«Tā tas ilgāk vairs nevar iet!» — teica Ziemassvētku vecīša sieva un piesita pie durvīm ar dūri tik nikni, ka visi četri gluži nokaunējušies tūlīt slēdza vaļā un nāca ārā.
Un nu sākās īstais darbs. Visi rūķi sameklēja savus vislabākos darbarīkus. Klaudzēja āmuri, dienu un nakti dziedāja zāģi un švirkstēja vīles, lodāmurs meta dzirksteles un kalti šķieda pa gaisu dzeltenas skaidas, kas smaržoja pēc sveķiem.
«Es esmu tikpat kā no jauna piedzimis!» — kādu vakaru Ziemassvētku vecītis sacīja savai sievai. «Kas to būtu domājis!»
īsi pirms Ziemassvētkiem kādā rītā Ziemassvētku vecīti pamodināja tāda kā taure.
«Tu-tū!» — kaut kas taurēja pie mājiņas.
Ziemassvētku vecītis piegāja pie loga. Kā jums šķiet, ko viņš tur ieraudzīja? Mazu, skaistu automobīli!
Pie stūres sēdēja Asskatis, viņam blakus — skaistā lau- miņa Rītarasa.
Ziemassvētku vecītis pakratīja ar pirkstu:
«Nu, nu, brauc prātīgi! Ja pārāk trakosi, iešausi vēl grāvī!»
«Tu-tū!» — Asskatis notaurēja vēlreiz.
Rītarasa izkāpa un ienāca paviesoties, bet Asskatis vēl gribēja pavizināties savā jaunajā mašīnā.
Kamēr Ziemassvētku vecītis ar Ritarasu dzēra tēju, ārā atskanēja kaut kāda dūkoņa.
Debesīs brauca Ātrītis ar paštaisītu lidmašīnu. Nonācis virs Ziemassvētku vecīša pagalma, Ātrītis kaut ko paķimerēja savā lidmašīnā, abi spārni,sakļāvās un lidmašīna gluži kā tāda vabole lēni slīdēja lejup un skaisti nolaidās tieši Ziemassvētku vecīša sievas zirņu dobē. Par laimi, zirņi jau sen rudenspusē , bija novākti.
Bet vislielākais pārsteigums nāca pievakarē.
Ieradās Dzirdītis un atstiepa lielu kasti.
«Lūdzu visus uz koncertu!» — teica Dzirdītis. «Pēc maza brītiņa viss būs gatavs.»
Dzirdītis bija paaicinājis sev līdzi arī Zirnekli, tas veikli rapoja pa Ziemassvētku vecīša istabas sienu uz augšu un leju un vilka kaut kādus tīklus. Dzirdītis skrūvēja savai kastei klāt tādus kā spoguļus, lielākus un mazākus.
«Bērniem mēs gatavosim un dāvināsim līdzīgus mūzikas aparātus, tikai mazākus,» — sacīja Dzirdītis. — «Bet tev būs šis te, pats labākais. Palūkojies — ja nospiež te to melno pogu, tad viņš spēlē deju mūziku un saucas radio. Ja pavelk uz augšu šo te puļķīti un savieno kopā ar Zirnekļa darināto an- tēnu, tad spogulis sāk dzirksteļot un spīdēt. Pagaidi vēl mazu- liet, un spogulī parādīsies bilde ar gluži kā dzīviem dejotājiem. Ja kāds neprot pareizi dejot, lai skatās un taisa pakaļ. Tas saucas televizors un ir izgudrots tieši tāpēc, lai visi varētu iemācīties pareizi un skaisti dejot. Bet ja šo te apaļo kārbiņu piespiež pie auss, tad tas viss saucas par tālruni un tu varēsi aprunāties ar visiem, ar ko vien vēlēsies. Katram rūķim mājā pie gultas būs tāds tālrunis, un Jēzuliņam arī tu varēsi piezvanīt ikreiz, kad būs kaut kas jānoskaidro.»
Ziemassvētku vecītis to gribēja tūlīt pārbaudīt. Bet viņam ! nācās labu brītiņu pagaidīt, jo klausuli pacēla Pēteris un sacīja, ka Jēzuliņš pašlaik stiprinot pie debesīm klāt savu nesen nospodrināto zvaigzni un vajadzēšot tikmēr paciesties.
Kad Jēzuliņš beidzot pienāca, viņa balss skanēja tik jaut- i ri kā vēl nekad. Viņš vaicāja Ziemassvētku vecītim: